Autors: Arhb. Jānis Vanags.
Ziemsvētki, Piedzimšanas svētki - Kristus ir dzimis! Dieva ideja iemiesojās, doma tapa par taustāmu īstenību. Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū.
Taču vārdi mēdz būt dažādi. Tie var dziedināt un ievainot, atdzīvināt un nonāvēt. Kāds bija vārds, kas tapa miesa un mājoja mūsu vidū?
Vai jums ir gadījies aizvainot tuvu cilvēku? Nodarīt pāri? Pēc tam paši pārdzīvojam – kā atvainosimies? Kā atkal satiksimies? Kā skatīsimies acīs? Bet tad šis cilvēks nāk pretī un sirsnīgi saka: Mans mīļais!
Cik tie ir stipri vārdi! Tie aizskalo raizes un izgaisina neveiklību. Ievainotās attiecības ir dziedinātas, acis sastopas droši un sirds runā uz sirdi.
Lastīt tālāk...
Drukāt
E-pasts
Autors: Evaņģēlists Pāvels Naumovs.
Bet farizeji, padzirdējuši, ka viņš saduķejus apklusinājis, sapulcējās vienkopus. Tad viens no viņiem, likuma zinātājs, Jēzu izaicinādams, jautāja: Skolotāj, kurš ir pats nozīmīgākais bauslis bauslībā? Jēzus atbildēja: Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un visu savu prātu. – Šis ir pats lielākais un pirmais bauslis. Bet otrs ir tam līdzīgs: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. – Šie divi baušļi ir pamatā visai bauslībai un praviešu mācībai.
/Mt 22:34–40/
Mīļie draugi! Kādā skaistā rudens dienā liela ģimene ir sapulcējusies lauku mājā, lai nosvinētu kādā radinieka jubileju. Pēc vakariņām svinības pārcēla uz iekštelpām. Namatēvs, noguris pēc apēstā un izdzertā, izgāja laukā, lai tumsā pastaigātos svaigā gaisā. Pastaigas laikā vecais vīrs iekrita grāvī un līdz viduklim iesēdās glumos dubļos – ļoti neērti, taču tas neapdraudēja viņa dzīvību. Baidoties pakustēties viņš sāka bļaut: Liesmas! Liesmas!
Tā kā uguns ir viena no lielākajām laucinieku nelaimēm, svinošā ģimene, baiļu vadīta, izskrēja tumsā. Atrodot veco vīru iestigušu dubļos, viens no viņa dēliem teica: Tēt, Tu mūs ļoti nobiedēji! Kāpēc Tu bļāvi Liesmas?
Zini,
dusmīgi atbildēja patriarhs, ja es bļautu 'Dubļi!', es šeit tupētu līdz pat pavasara dēstīšanas laikam.
Lastīt tālāk...
Drukāt
E-pasts
Autors: Kārlis Zikmanis.
Tāpat arī tie, kas tic, ir Ābrahāma dēli. Bet Raksti, paredzēdami, ka Dievs ticībā attaisno pagānus, jau iepriekš pasludināja Ābrahāmam: tevī tiks svētītas visas tautas. Tātad tie, kas tic, saņem svētību līdz ar ticīgo Ābrahāmu, bet tie, kas balstās uz bauslības darbiem, atrodas zem lāsta; jo ir rakstīts: nolādēts ikviens, kas nepilda to visu, kas rakstīts šajā bauslības grāmatā. Ir skaidrs, ka neviens, kas balstās uz bauslību, nekļūst attaisnots Dieva priekšā, jo taisnais dzīvos no ticības. Tātad bauslība nebalstās ticībā, bet, kas pilda bauslību, tas tajā gūs dzīvību. Kristus mūs ir izpircis no bauslības lāsta, pats mūsu vietā kļūdams par lāstu, – jo ir rakstīts: nolādēts ikviens, kas pakārts pie koka, – lai Ābrahāmam dotā svētība varētu nākt pār pagāniem Kristū Jēzū un mēs caur ticību saņemtu Gara apsolījumu.
/Gal 3:7-14/
Vai esat uzlūkojuši Marijas ikonu, kur viņa tur rokās mazo Jēzus bērniņu? Viņš ir tik trausls, bet tai pašā laikā tik izturīgs, patstāvīgs. Viņš ir atkarīgs no savas mātes un joprojām ar Viņu saistīts. Kristus roka ir izstiepta pret viņas norūpējušos vaigu, lai viņu mierinātu, spēcinātu.
Domāju, ka te ir attēlots ticības noslēpums.
Lastīt tālāk...
Drukāt
E-pasts
