Saruna vilcienā
Viņš liecinās par mani. Arī jūs lieciniet!/Jņ 15:26-27/
Nesen es biju vilcienā, braucot uz Lutera Akadēmiju Vecrīgā, kur esmu kapelāns, un biju mācītāja kreklā. Apsēdos pretī kādai omulīgai kundzei ar jauku sunīti, kas no karstuma elsoja. Konduktore pārbaudīja manu biļeti, un pasmaidīja sunītim. Kā jau parasti vilcienos, neviens īpaši nerunāja ar blakussēdētājiem, un tā mēs trijatā – es, omulīgā kundze un sunītis sēdējām un klusējām. Kundze vēroja mani, es suni, un suns mani. Pēc brīža kundze man vaicāja, Vai Jūs esat mācītājs? Bet protams, ka Jūs esat mācītājs! Un vai Jūs esat runājis kristīgajā radio, jo es katru vakaru klausos kristīgo radio.
Izrādījās, ka viņa mani nav ne dzirdējusi, ne redzējusi. Tad viņa man vaicāja, kurā draudzē kalpoju un ka viņa ir tādā-un-tādā draudzē, uz ko atbildēju, ka pazīstu tās draudzes mācītāju, un arī pazīstu cilvēkus, kuri runā kristīgajā radio, bet pats ne. Viņa gribēja kaut ko vēl pateikt, bet tad mums blakus apsēdās tēvs ar meitenīti, kas novērsa mūsu sarunu, jo tālāk uzmanības centrā bija plaukstoša draudzība starp meitenīti un sunīti. Domāju pie sevis, vai man vajadzēja turpināt šo sarunu, un kādu iespaidu es biju atstājis par Kristu?
Jēzus saka, Aizstāvis, ko es jums sūtīšu no Tēva, Patiesības Gars, kurš no Tēva iziet, – Viņš liecinās par Mani. Arī jūs lieciniet, jo jūs esat kopā ar Mani.
Šodien ir Vasarsvētki – Svētā Gara svētki, kad svinam šo patiesību, ka Dievs ir piepildījis sen doto apsolījumu Es izliešu savu Garu pār visu dzīvo
/Jl 3:1/. Apustuļi šajā dienā to piedzīvoja, kad pēkšņi no debesīm nāca šņākoņa, tāda kā stipra vēja brāzma, un piepildīja visu namu, kur viņi sēdēja
/Apd 3:2/. Apsolītais Svētais Gars no tās dienas līdz mūsdienām tiek dots ikvienam, kas tic un top kristīts, kā Pēteris tiem sacīja: Atgriezieties no grēkiem, un lai jūs ikviens topat kristīti Jēzus Kristus vārdā grēku piedošanai, un jūs saņemsiet Svētā Gara dāvanu. Jo šis ir apsolījums jums, jūsu bērniem un visiem, kas vēl ir tālu, ko pieaicinās Kungs, mūsu Dievs
/Apd 2:38-39/. Kristībās mēs esam apzīmogoti ar Svēto Garu, liturģijā un lūgšanā piesaucam Svēto Garu, Vārdā un Sakramentā tiekam pildīti ar Svēto Garu, un līdz ar to ņemam dalību Kristus ķēnišķīgajā priesterībā Viņa Baznīcā. Kā Kristus vēstīja par Dieva Valstības nākšanu, tā Kristus Baznīca un mēs kā dzīvie akmeņi šajā garīgajā namā, liecinām par šo Valstību, lai citi caur Jēra asinīm un mūsu liecības vārdiem tiktu izglābti. Svētais Gars, Kungs un Dzīvdarītājs, aicina mūs caur Labo Vēsti, ka grēki tiek piedoti Kristū, sapulcina mūs Kristus Baznīcā, lai mēs Dieva spēkā stāstītu citiem par šo piedošanu, svētību un prieku.
Bet kā? Personīgi es sevi neuzskatu par baigo evaņģēlistu, kurš var uzrunāt jebkuru par Dieva valstību – piemērs vilcienā ir parasts. Es pazīstu cilvēkus, kuri var iedraudzēties ar jebkuru un pēc minūtēm piecām pievērst sarunu garīgām tēmām, bet man šī dāvana nav. Taču mēs visi esam ne vien aicināti, bet Kungs mums ir pavēlējis sludināt evaņģēliju visai radībai /Mk 16:16/. Bet kā? Apustulis Pēteris dod mums atbildi: Kalpojiet cits citam ar to dāvanu, ko esat saņēmuši, kā labi daudzveidīgās Dieva žēlastības pārvaldnieki! Ja kādam ir spējas runāt, lai runā dievišķus vārdus, ja kādam ir spējas kalpot, lai kalpo ar spēku, ko piešķīris Dievs, ka visās lietās Dievs tiktu pagodināts caur Jēzu Kristu
/1Pēt 4:10-11/. Apustulis mūs pamudina: lai visās lietās Dievs tiktu pagodināts caur Jēzu Kristu.
Vai mēs to atzīstam vai nē, katrs no mums atstāj iespaidu par Kristu – pirmkārt, pie mūsu tuvajiem cilvēkiem (radiem un draugiem), otrkārt, un tikpat svarīgi, pie tiem, kas mums apkārt—sabiedrības. Kaut dzīvojām lielpilsētā, mūsu draudze ir tādā Rīgas apvidū, kur cits citu labi pazīst. Būsim godīgi, mēs drīzāk esam kā mazpilsēta pie Rīgas, kur katrs zina, ko otrs dara. Jautājums katram pie sevis ir, kādu iespaidu es ar saviem vārdiem, darbiem, attieksmi un nostāju liecinu pasaulei par draudzi un tādējādi arī par Kristu?
Simeons Svētajā Garā teica par Kristu, un pēc loģikas spriežot arī par Viņa Baznīcu, tādējādi arī par mums, ka Kristus ir zīme, kam runās pretī
vai pretstata zīme /Lk2:34/. Kristus un Viņa Baznīca ir pretstats pasaulīgajai domāšanai. Kur pasaulē viss uzsvars tiek likts uz sevi un to, ko varam iegūt sev, turpretī Baznīca māca: esiet pastāvīgi mīlestībā cits pret citu.
Kas ir nedaudz komiski, ir tas, ka Rietumu Pasaule šo mācību zina, un katru reizi, kad kristieši šo morāli pārkāpj, apsūdz mūs divkosībā, liekulībā v.tml. Un par nožēlu mēs dažkārt tiekam kritizēti pelnīti. Runa nav par Baznīcas priekšstāvjiem, jo viegli ir rādīt pirkstu un teikt: vainīgi ir tie. Bet runa ir par mums pašiem. Runa nav par to, ka mums ir jābūt visur perfektiem, bet jautājums ir, vai mēs darām sevi pieejamus žēlastības līdzekļiem – lai Svētais Gars vada mūs pa svēttapšanas ceļu? Runa nav par to, vai grēkojam, bet kad grēkojam, vai to nožēlojam, un atzīstam savas kļūdas tiem, kurus esam ievainojuši domās, vārdos vai darbos? Kad cilvēks skrien maratonu, neviens nedabū uzslavu par to, ka krīt zemē un tur paliek. Vai mēs cīnāmies labo ticības cīņu, uzvarot savus grēkus un netikumus Dieva mīlestības spēkā? Šajā ziņā – kādu iespaidu es ar saviem vārdiem, darbiem, attieksmi un nostāju patiesības lietās liecinu pasaulei par draudzi un tādējādi arī par Kristu?
Māte Terēze kādreiz ir teikusi Tezē kopienas dibinātājam Brālim Rožē, lai viņš vienmēr valkā savu mūku tērpu: ne tikai dievkalpojumos, bet arī lai viņš ikdienā un katrā vietā redzamā veidā būtu par pretstata zīmi pasaulē. Citiem vārdiem: lai viņš būtu par Kristus mīlestības zīmi jebkur un jebkad. Ko vēlos pateikt ir šis: cik redzama ir mācītāja uzvedība amattērpā, tāpat ir ar draudzes uzvedību. Svētais Gars mums ir dots. Viņš liecina par Kristu. Mēs arī liecinām par Kristu vārdos un darbos, jo Svētais Gars mājo mūsos. Atliek mums to atcerēties un uz to paļauties.
Pēc tam, kad biju izkāpis no vilciena, domāju pie sevis, ka, ja es šo omulīgo kundzi satiktu vēlreiz, teiktu, ka nav svarīgi pazīt mani – Kārli Zikmani, bet svarīgi ir pazīt Kristu, piedzīvot Viņu Vārdā un Sakramentā Baznīcā, un par Viņu liecināt vārdos un darbos, mājās vai darbā, sabiedrībā vai ģimenē, jo Kristus apsolījumā mums ir dots Aizstāvis, ko [Viņš mums sūtījis] no Tēva, Patiesības Gars, kurš no Tēva iziet, – Viņš liecinās par [Kristu]. Arī jūs lieciniet, jo jūs esat kopā ar [Kristu].
Āmen.