Lai šī vietne pienācīgi darbotos, mēs jūsu ierīcē izvietojam sīkdatnes (cookies). Lietojot šo vietni, jūs piekrītat sīkfailu izmantošanai.

Man milzu ticību, lūdzu!

Un apustuļi sacīja Kungam: Vairo mums ticību. Bet Kungs sacīja: Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš, jūs sacītu šim zīdkokam: tiec izrauts ar visām saknēm un iestādīts jūrā, – un tas jums paklausītu. /Lk 17:5-6/

Man lielāku ticību, lūdzūMīļie draugi! Ja mana ticība būtu lielāka... Es domāju, ka vairums no mums kādā dzīves brīdī ir mocījušies ar šādām domām:

  1. Ja mana ticība būtu lielāka, man nebūtu tik daudz jautājumu un šaubu.
  2. Ja es vairāk ticētu, Dievs atbildētu manām lūgšanām.
  3. Ja es vairāk ticētu, kāds nebūtu miris vai būtu izveseļojies.
  4. Ja mana ticība būtu lielāka, es būtu vairāk iesaistīts baznīcas dzīvē.
  5. Ja mana ticība būtu lielāka, es būtu labāks cilvēks, labāks vecāks, labāks laulātais draugs.
  6. Ja mana ticība būtu lielāka, es zinātu, ko darīt, es spētu labāk organizēt darbus.
  7. Ja man vienkārši būtu vairāk ticības, dzīve būtu citāda.

Šī pieeja ticībai ir vismaz tikpat sena kā pašiem apustuļiem. Kā mēs redzam, šeit Jēzus auditorija mainās no mācekļiem uz apustuļiem. Vārds apustuļi turpmāk attieksies tikai uz tiem Divpadsmit.

Vairo mūsu ticību, tie lūdza Jēzu. Šī prasība šķiet pamatota: kāda ir parasti cilvēku loģika? Piemēram: Ja Statoil spēj palielināt kafijas krūzītes izmēru no mazā uz vislielāko, Jēzus pilnīgi noteikti spēj pārvērst mūsu mazo ticību milzīgā.

Turpinot sarunu par veco un jauno Bībeles tulkojumu: Vecajā tulkojumā teikts: Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš un jūs sacītu uz šo vīģes koku: izraujies ar savām saknēm un dēsties jūrā, – viņš jūs paklausītu. Jaunajā tulkojumā: Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš, jūs sacītu šim zīdkokam: tiec izrauts ar visām saknēm un iestādīts jūrā, – un tas jums paklausītu. Lutera vāciskajā tulkojumā ir Maulbeerbaum, krievu tulkojumā – смаковица, proti, vīģes koks. Jaunākajā angļu tulkojumā ir zīdkoks.

Raktos ar vīģes koku tiek apzīmēta ticība, kas ceļas no pašmīlestības. Ar vīģes koku tiek apzīmēts arī ārējais jeb dabīgais cilvēks. Paradīzes dārzā Ādams un Ieva pēc krišanas savu kailumu piesedz ar ko? – ar vīģes koka lapām. Caķejs kāpj vīģes kokā, tiesa, ar labu nodomu – lai ieraudzītu Kungu. Un kas ir pirmais, ko Jēzus viņam saka? Kāp lejā, Caķej! Kāp lejā no tā atziņas augstuma, kurā esi uzrāpies pats saviem spēkiem!

Lūgums vairot mūsu ticību, pārliecība, ka dzīve būtu citāda, ja man būtu vairāk ticības, labākajā gadījumā atklāj pārpratumu par ticību kā tādu, sliktākajā – demonstrē mūsu pašu neticību.

Jēzus ļoti skaidri parāda, ka ticībai nav lieluma vai daudzuma. Ja jums būtu ticība kā sinepju graudiņš, Viņš saka.

Ticība mums nav iedota kā valūta mūsu darījumiem ar Dievu. Ticību nemēra pēc mums uzticētā uzdevuma vai darba grūtuma. Ticība nav lieta, kas mums ir vai ko iegūstam. Ticība ir salīdzināma ar Debesu Valstību, kas, kā mēs jau zinām, sākas šeit un tagad uz šīs zemes. Jēzus izmanto salīdzinājumu ar sinepju sēkliņu, lai atainotu vienlaikus gan Debesu Valstības apslēptību (to simbolizē maza sinepju sēkliņa), gan Debesu Valstības pārpilnību, kas atklājas tad, kad no sēklas izaug varens koks.

Tāpēc ticība ir uzticības un mīlestības attiecības. Tas nozīmē, ka mēs esam atvērti saņemt cita dzīvi un dot savu dzīvi citam. Šis Cits ir Jēzus Kristus.

Tieši šāda, attiecībās slēpta, ticība nosaka, kas mēs esam un kā dzīvojam. Ticība nav intelektuāla piekrišana noteiktai mācībai vai idejai. Ticība neatspoguļo, cik daudz vai cik stipri mēs ticam Jēzus vārdiem vai darbiem. Tā runājot par laulāto pāru uzticību, mēs nedomājam, ka viņi tic, vai piekrīt viens otra idejām, vai pat laulību izpratnei: 1) Viņi ir uzticīgi tādēļ, ka viņi ir apņēmušies viens otru mīlēt. 2) Viņi ir uzticīgi tāpēc, ka viņi turpina dalīties savā dzīvē ar otru cilvēku un šī cilvēka dzīvi uztver kā paši savu. 3) Viņi pastāv ticībā tāpēc, ka viņi saglabā šīs savas attiecības it visur, kur dodas, un it visā, kas viņi ir un ko dara. Tieši tāpat tas notiek arī mūsu ticībā – mūsu attiecībās ar Jēzu. Tomēr ticība nemaina mūsu dzīves apstākļus. Ticība maina mūs pašus.

Divdesmitā gadsimta luterāņu teologs Pauls Tilihs reiz teica: ka ticības pretstats nav šaubas; ticības pretstats ir bailes. Bet šaubas ir ticības sastāvdaļa. Atceraties to reizi, kad Jēzus kādam jautāja, vai tas tic? Un ko viņš atbildēja? Es ticu, palīdzi man manā neticībā! (Mk 9:24). Vai Jēzus viņam pārmet to, ko tas teica? Nevienā man zināmā tulkojumā!

Un kā bija ar vētru? Jā! To vētru! Vai Jēzus mācekļiem pārmet, ka viņi šaubās? Vai Jēzus tiem prasa: Kāpēc jūs esat tik šaubīgi? Nevienā man zināmā tulkojumā!

Jēzus prasa: Kādēļ esat tik bailīgi? Vai jums vairs nav ticības? (Mk 4:40)

Šodien no rīta man prātā ienāca spāņu rakstnieka un filozofa Migela de Unamuno citāts: Ticība, kura nešaubās, ir mirusi ticība. (Унамуно, Мигель де. О трагическом чувстве жизни. Киев: «Символ», 1997)

Mums nevienam nav svešs teiciens: Kad es redzēšu, tad es ticēšu. Pareizi? Bet varbūt, kā filmā "Cilvēka bērns" (1991. g.) mazais Boņuks saka tas suns ir aprakts šajā uzskatā: Kad es ticēšu, tad es redzēšu!? Dzīvošana ticībā nepasargā mūs no sāpēm un dzīves grūtībām, tā neizmaina pagātni un nenodrošina īpašu nākotni.

No bērnības ir palicis prātā teiciens (to bieži teica mans tētis), un to bieži lietoju savā tagadējā profesijā: Dari, spītējot bailēm! Izjūti tās bailes un dari to tik un tā! Nebūs tā, ka mums nebūs bailes. Bet bailes nevaldīs pār mums! Un rezultātā ticības apvāršņi mums paplašināsies.

Ticība ir līdzeklis, caur kuru mēs saskaramies un tiekam galā ar dzīves apstākļiem – ar grūtībām un zaudējumiem, prieku un panākumiem, iespējām un izdevībām.

Ticība nesit mums uz pleca, neapbalvo un nepaaugstina Dieva acīs.

Tas vienkārši ir veids, kā dzīvojam un kustamies, un īstenojam savu esību, lai galu galā ticīgie bez lepnības vai kaunēšanās varētu teikt: Mēs esam darījuši tikai to, kas mums bija jādara! Ne vairāk un ne mazāk. Mēs esam dzīvojuši atvērtībā, paļāvībā un mīlestībā pret Kristu. Mēs esam ļāvuši Viņam vadīt mūsu lēmumus, mūsu vārdus un mūsu rīcību. Viņš ir mūs stiprinājis gan dzīvē, gan nāvē."

Ja mūsu ticēšanā nav šādas dimensijas, tad mūsu, piemēram, Ticības Apliecības skaitīšana ir tas pats kā pantiņa skaitīšana Ziemsvētku vecītim vai Lieldienu zaķītim.

Ja tajā ir šī dimensija, tad pēc angļu loģikas ģēnija Alfreda Norta Vaitheda (Уайтхед, А. Н. Избранные работы по философии / Пер. с англ. Общ. ред. и вступ. ст. М. А. Кисселя. — М. : Прогресс, 1990.), secinājumiem neizbēgams ir jautājums: kas tad ir tas es, kas šo ticību apliecina? Un arī nāks prasīt: 1) Kur tad Dievs ir? 2) Un kā Viņš te tika? 3) Un vai Viņš domā tepat palikt? 4) Un, ja nē, uz kurieni tad Viņš domā doties? 5) Un ar kādu ekipāžu?

Un kuriem jautājumiem mēs vēl neesam pieskārušies? Nekas uz pasaules nav ļauns, izņemot cilvēku, kad tas novērš savu sirdi no Dieva. Nekas uz pasaules nav bīstamāks par cilvēku, kas domā, ka ir labs. Labs pats no sevis. Kamēr cilvēks pats ir savas ticības avots, kamēr tic Dievu tādu, kādu savā prātā iedomājas, viņš ir savas pašmīlestības upuris.

No šādas ticības cilvēks negaida neko, izņemot savu labumu. Dievam vajadzētu būt viņa kalpam, kas izpilda vēlmes un iegribas, kuru sarakstiņš tiek regulāri iesniegts. It kā Dievs pats nezina, kas mums vajadzīgs. Īsāk sakot: lai ko mēs par Dievu domātu paši no sevis, tie ir maldi.

Bet, ja mūsu sirds, patiesā grēku nožēlā mazgāta, ir pazemības valguma pilna, tad Dieva mīlestības saule liek tajā uzdīgt ticības sēkliņai. Un Svētais Gars mūsos tad atklājas kā spēks, kas ar saknēm izrauj no mūsu krūtīm aplamo ticību un liek tai dēstīties zudības jūrā.

Šajā līdzībā Jēzus runā arī par to, kā ticība, kas nāk no Kunga, spēj izraut no mūsu krūtīm aplamo ticību, kas ceļas no mūsu ļaunās dabas, un iemest to ellē. Šāda ticība vairs nav akla. Šāda ticība ir mīlestības acu gaisma.

Tomēr ticība nav dzīvošana abstraktā pasaulē. Ticība tiek praktizēta diena no dienas visparastākajos apstākļos. Dienās, kad sāpes un dzīves smagums izskatās daudz lielāki nekā mēs varam panest, ticība, un attiecības ar Jēzu ir tās, kas ļauj mums katru rītu celties un iet pretī dzīves īstenībai. Katra nākamā diena nāk ar jaunām situācijām: 1) kad mēs jūtam pasaules sāpes un atsaucamies tām ar līdzjūtību, paēdinot izsalkušos, dodot patvērumu bezpajumtniekiem, iestājoties par taisnību; 2) kad mēs piedzīvojam sagrāvi attiecībās un piedāvājam piedošanu un žēlsirdību; 3) kad mēs redzam apspiešanu un piedāvājam savu klātbūtni un lūgšanas — visās šajās situācijās esam dzīvojuši, redzējuši un rīkojušies ticībā.

Ir arī dienas, kad jūtamies bezspēcīgi un apjukuši un nezinām, kā doties uz priekšu. Tad mēs ticībā klusējot gaidām. Ticība ir veids, kā mēs dzīvojam. Tā ir lēca, caur kuru mēs redzam paši sevi, citus un pasauli; un kritērijs mūsu rīcībai un runām.

Ticība nozīmē, ka lai arī kur mēs ietu un kādos apstākļos nonāktu, mēs to darām attiecībās ar Kādu, kas mūs radījis, mīl, stiprina un izpērk mūsu grēkus; Kādu, kas ir apstādinājis nāvi un caur evaņģēliju gaismā vedis dzīvību un neiznīcību (2.Tim 1:10).

Jēzus nepalielina mūsu ticību. Tas nav nepieciešams. Mēs dzīvojam ticībā ne tādēļ, ka mums ir pietiekama ticība, bet tādēļ, ka mums vispār ir ticība, pat sinepju graudiņa lieluma ticība. Tas ir viss, kas mums nepieciešams. Jēzus tam tic. Tad arī mums jātic. Jautājums nav par to, cik daudz ticības mums ir, bet gan – kā mēs dzīvojam ticībā, kas mums piemīt; – kā mūsu sinepju sēklas lieluma ticība, un mūsu attiecības ar Jēzu, maina mūsu dzīvi, un attiecības ar citu cilvēku dzīves?

Pagājušā gadu simtenī Anglijā esot izsludināts, ka būs debates, un, tā kā tas bija laiks pirms interneta un televīzijas, daudzi cilvēki vienmēr uz tādiem pasākumiem gāja. Tajā vakarā debatējamais jautājums esot bijis: vai Jēzus varēja ūdeni pārvērst par vīnu? Gan jau tas bija teologs, kas teica: Bez šaubām! Jā! Un kāds filozofs vai tamlīdzīgs tips teica: Bez šaubām! Nē! Un skaidrs, ka abi nešaubījās par savu viedokli.

Vakars gājis uz beigām, kad pie vārda tikusi kāda pusmūža sieviete. Viņa teikusi, ka nezina, vai Jēzus varēja ūdeni pārvērst vīnā. Bet viņa zinot, ka viņu mājā Jēzus esot vīnu pārvērtis mēbelēs.

Kā tā?! – iesaucās vairāki klausītāji.

Mans vīrs daudz dzēra. Tik daudz, ka pat mēbeles bija aiznestas uz lombardu. Un vīrs nožēloja, ko ir izdarījis, bet drīz atkal darīja to pašu. Viņš arī raudāja par savu bezspēcību šinī sakarībā. Un es viņam teicu: Tici tam Kungam un lūdz, lai Viņš tev palīdz! Mans vīrs šaubījās, vai tur kaut kas sanāks. Bet es viņam teicu: Pamēģini! Es arī lūgšu par tevi!

Beidzot viņš šo savu problēmu atdeva Tam Kungam, lai gan tanī pašā laikā šaubījās. Un tā nu viņš ir turpinājis atzīt savu nespēku, un mēs abi lūdzām, lai Tas Kungs viņam palīdz. Tas Kungs manam vīram ir palīdzējis, un rezultātā mūsu mājā atkal ir mēbeles.

Pat vismazākā ticība Kristum slēpj sevī Viņa vareno spēku. Ja mēs neko nemainām, tad vairāk šādas pat ticības neko nenozīmēs.

Jā, mīļie, mums no Debesu Tēva ir mūžīgās dzīves apsolījums – vajag tikai TICĪBU..., kā mazu sinepju sēkliņu. Un šī sinepju sēkliņa jau ir iedēstīta mūsos. Tas ir Pats Kristus. Mums nav nepieciešama lielāka ticība. Kristus sinepju sēkliņa mums jau ir. Katram. Āmen


Izmantota literatūra:

  • Māris Ķirsons, lekcijas Homilētikā, LA, 2016. g.
  • Prof. Aleksis Rubulis Jēzus Kristus Evaņģēlija komentāri", University of Notre Dame, Luvēna, 1994. g.
  • Michael K. Marsh Supersize My Faith Please – Luke 17:5-10, The collect and readings for today, Proper 22C, the Nineteenth Sunday After Pentecost
  • Viljams Barklijs Lūkas Evaņģēlijs, 2013
  • Artūrs Džasts Lūkas Evaņģēlijs 9:51-24:53, Konkordijas komentārs, 2003. g.

Drukāt E-pasta adrese

Lūgsim!

LūgsimVisspēcīgais Dievs, dod mums žēlastību, ka mēs spētu atmest tumsības darbus, un apbruņo mūs ar gaismas ieročiem tagad šajā laicīgā dzīvē, kurā Tavs Dēls Jēsus Kristus lielā pazemībā atnāca pie mums, lai pastarā dienā, kad Viņš, nākdams savā godībā tiesāt dzīvos un mirušos, mēs drīkstam celties augšām mūžīgai dzīvei, caur Viņu pašu, kas dzīvo un valda ar Tevi un Svēto Garu. Āmen.

/Anglikāņu lūgšana/

DAUGAVGRĪVAS BALTĀ EVAŅĢĒLISKI LUTERISKĀ DRAUDZE

 Baltā baznīca

2, 24, 29, 58

Dievkalpojumi katru svētdienu plkst. 10:00
Ģimenes dievkalpojums
— mēneša pirmajā svētdienā.

Dievnams ir pieejams cilvēkiem ar kustību traucējumiem.

 Draudzes konti

Draudzes vajadzībām (ziedojumiem) —
LV39HABA0551024050077 (Swedbank)

Kapu maksājumiem —
LV42LATB0002010031799 (Norvik Banka)

Reģistrācijas numurs — 90000087696

Ziedojiet ar PayPal:
BCMath lib not installed. RSA encryption unavailable