Kristus ir augšāmcēlies!
Mateja ev 28: 1 – 7
„Kristus ir augšāmcēlies!” Vai tā ir vēsts par pagātni vai tagadni? Notikums ir no senas pagātnes, bet vēsts par to ir ar neparasti lielu spēku tagadnē. Tā ir noliegta, apšaubīta un kritizēta. Vēsts sludinātāji ir vajāti, spīdzināti, izsmieti un nonāvēti, tomēr neviens un nekas nav varējis šo vēsti padarīt par pagātni vai mītu. Tā uzrunā un satricina cilvēka iekšējo pasauli līdz pat sirds dziļumiem, salauž cieto neticības akmens čaulu, atver sirdi piedošanai un dzīvības pilnībai, un augšāmceļ atjaunotai dzīvei. Kas ir šīs vēsts neticami lielā spēka avots?
Jēzus augšāmcelšanās ir notikusi slepenībā. Neviens no cilvēkiem nav bijis tās liecinieks. Vai tiešām? Pirmajā mirklī gribas iebilst, tomēr, uzmanīgāk pārlasot evaņģēlijus, atklājam, ka sekotāji liecina nevis par Jēzus iziešana no kapa, bet par savu sastapšanos ar Augšāmcelto.
Saskaņā ar Baznīcas tradīciju Jēzus ir augšāmcēlies līdz ar saules lēktu. Katrs saullēkts ir simboliska liecība un atgādinājums par augšāmcelšanos. Augšāmcelšanos ir pavadījušas neparastas zīmes – zemestrīce, noveltais kapa akmens un eņģelis, kura izskats līdzinās zibenim. Zīmes raksturo notikuma šokējošo un biedējošo aspektu. Mirušā atgriešanās dzīvē ir notikums, kas ir klajā pretrunā ar cilvēces pieredzi. Tas biedē un mulsina.
Pieredze liecina, ka nāve ir salīdzināma ar biļeti braucienam vienā virzienā bez iespējas atgriezties, angliski to raksturo vārdi „one - way ticket”. Cilvēciskais saprāts nāvi uztver kā ceļojumu nezināmajā vai kā ceļojuma gala punktu un pazušanu nebūtībā. Jebkurā gadījumā nāve ir neatgriezeniska aiziešana no dzīves. Pēkšņi zemestrīce, zibens, atvērtais kaps un eņģeļa vēsts par Jēzus augšāmcelšanos. Biedējošs izaicinājums cilvēciskai pieredzei un saprātam. Kā tas ir iespējams? Kas īsti notiek? Ne par velti arī evaņģēliji apliecina, ka ikviens, kurš ir pieredzējis saskarsmi ar augšāmcelšanos, ir izjutis šoku, bailes, pārsteigumu un šaubas, kā arī neziņu un apjukumu. Sargi no bailēm ir sastinguši gluži kā miruši. Sievas, kuras rīta agrumā ir apmeklējušas kapu, izjūt bailes un neizpratni. Visvairāk satrauc eņģeļa vārdi: „Nebīstieties! Es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, kas bija krustā sists, viņa šeit nav, jo viņš ir augšāmcēlies no mirušajiem.” Šie vārdi ir daudz spēcīgāk satraukuši nekā pieredzētā zemestrīce, eņģelis un atvērtais kaps. Vārdi ir radījuši īstu spriedzi līdz pat sirds dziļumiem. To pamatoti var raksturot ar I. Kalniņa un A. Mielava dziesmas vārdiem kā „krustugunis dvēselē”. No vienas puses, cilvēces pieredze par nāvi, no otras - vēsts par augšāmcelšanos.
Spriedze ir radījusi vēlmi noliegt neiespējamo vēsti par augšāmcelšanos. Tā ir kritizēta, pasludināta par meliem, ilūziju un mītu, tomēr pat vispārliecinošākie argumenti nav spējuši kliedēt šaubas par nāvi un augšāmcelšanos. Tik ilgi, kamēr ir runa par teorētisku diskusiju, skeptisko filozofu atbildes šķiet loģiskas un pārliecinošas, bet tikko nāve kļūst par reālu pieredzi, šķietami drošās atbildes vairs neapmierina. Nav nekā no cerētās drošības, bet ir vienīgi neziņa, bailes un izmisums. Vēlos šo apgalvojumu paskaidrot ar kādu interesantu liecību. „Garīdznieks Itālijā pamanīja neprastu apbedījumu. Tas ir bijis diezgan sens. Apglabātais ir noliedzis Kristietību un vienlaikus ir izjutis nelielas bailes no tās. Uz kapa ir atradusies liela akmens plāksne. Tā bija uzlikta ar nodomu, lai mirušo nevarētu uzcelt, ja gadījumā augšāmcelšanās no mirušajiem ir patiesība. Uz masīvās plāksnes ir bijis uzraksts: „Es nevēlos, ka mani uzceļ no mirušajiem. Es tam neticu.” Acīmredzot brīdī, kad mirušo apglabāja, viņa kapā iekrita ozolzīle. Simts gadus pēc bērēm zīle uzdīga un saplēsa milzīgo plāksni. Uz kapa vietas bija izaudzis liels un dižs ozols. Garīdznieks to uzlūkoja un jautāja: „Ja zīle, kurā ir dzīvības spēks, varēja sašķelt milzīgo akmens plāksni, cik daudz vairāk cilvēka dzīvē varētu paveikt Dieva augšāmcelšanās spēka zīle?” ”
„Dieva augšāmcelšanās spēka zīle” ir vēsts par Jēzus augšāmcelšanos. Tā ir sašķēlusi neticības cieto klinti mūsu sirdīs, ir iedrošinājusi uzticēties un sekot augšāmceltajam Kristum. Tā var sašķelt masīvo akmens plāksni, ko mūsu dzīvēs rada grēks, šaubas, aizvainojums, ievainojums, nespēja piedod un vēlme atriebties. Spēks, kas pieceļ no visa, kas nonāvē jau dzīves laikā. Tas kapu dara par durvīm uz dzīvību – uz mūžīgo dzīvību. Vēsts spēks ir nevis vārdos, bet tajā, ka tā atver sirdi ticībai augšāmceltajam Kristum Jēzum. Uzticēšanās Augšāmceltajam ir mūsu sastapšanās ar Viņu, tā ir augšāmcelšanās no neziņas un bailēm uz dzīvību un drošību, ko nekas un neviens nespēj atņemt.
„Kristus ir augšāmcēlies!” Tā nav vēsts par pagātni, bet vēsts par mūsu augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvību. Vēsts spēks ir pats augšāmceltais un dzīvais Kristus. Viņš ir mūsu dzīvība, spēks un cerība. Viņš dzīvei piešķir tās patieso vērtību, ko nespēs atņemt pat nāve. Tieši tāpēc mēs ar prieku un gavilēm atbildam: „Patiesi augšāmcēlies!” Gluži kā Psalmā ir rakstīts: „Es nenomiru, es paliku dzīvs, lai izstāstītu Kunga darbus.” (Ps 118: 17)
Āmen.
The Power of Christ's Resurrection Bursts through Obstacles
A minister was in Italy, and there he saw the grave of a man who had died centuries before who was an unbeliever and completely against Christianity, but a little afraid of it too. So the man had a huge stone slab put over his grave so he would not have to be raised from the dead in case there is a resurrection from the dead. He had insignias put all over the slab saying, "I do not want to be raised from the dead. I don't believe in it." Evidently, when he was buried, an acorn must have fallen into the grave. So a hundred years later the acorn had grown up through the grave and split that slab. It was now a tall towering oak tree. The minister looked at it and asked, "If an acorn, which has power of biological life in it, can split a slab of that magnitude, what can the acorn of God's resurrection power do in a person's life?"
When in South Africa I heard a colored Christian give an address. This is an illustration he used: "When a heathen is dying, the witch doctors put in his hand a dead bone as a passport into the world beyond. But we do not grasp a dead bone as we pass through the veil. We grasp the hand of the living Lord."—Rev. H. Lees.