Līdzība par nezālēm labības laukā.
Mateja ev. 8: 23 - 27
Cik ļoti cilvēki ir centušies pasauli uzlabot, to „izravējot” no „nezālēm”! Vārds „nezāle” kā tēlains apzīmējums ļaunumam un netaisnībai, un neticībai. Vairums revolūciju un dumpju ir sākušies ar cēlām idejām, bet beigušies ar īstu „asins pirti”. Sodīti ne tikai varmākas, bet arī daudz nevainīgu cilvēku. Kāpēc tā? Kāpēc labie nodomi nav veduši pie labiem rezultātiem? Atbildi sniedz Jēzus līdzība par nezālēm starp labību.
Līdzība par nezālēm labības laukā ir izteiksmīga, ar spilgtiem salīdzinājumiem. Labais un ļaunais jeb labība un nezāle. Cik neapdomīgi ir uzskatīt, ka tās ir viegli vienu no otras atšķirt un nodalīt! Jēzus ar līdzību ilustrē to, ka augšanas stadijā nezāles ir tik ļoti līdzīgas labībai, ka tās nemaz nevar atpazīt. Tās sāk atšķirties tikai tad, kad nobriest graudi. Taču tad nezāles saknes ir tik cieši savijušās ar labības saknēm, ka ravējot nezāles līdzi tiek izrauta arī labība. Tieši šī iemesla dēļ līdzībā nama saimnieks savus kalpus piekodina atturēties no vilinājuma ravēt nezāles. Kā saprast šo līdzību
Diezgan bieži līdzība ir attiecināta uz draudzi un baznīcu. Patiesie un viltus kristieši tajā pastāv līdzās. Viņi ir tik līdzīgi, ka ir neiespējami tos vienu no otra atšķirt līdz pat beidzamajai pļaujai jeb tiesas dienai. Viltus kristieši ir tik ļoti lielu postu nodarījuši baznīcai un tās misijai, pasludinot evaņģēliju par Jēzu Kristu, ka ir grūti vienaldzīgi noskatīties uz viņu sēto nezāli. Ar līdzīgiem apsvērumiem un nodomiem šobrīd sabiedrībā ir aktualizēta diskusija par mācītāja Jura Rubeņa sarakstīto grāmatu “Viņa un viņš”. Latvijas Kristīgā radio vadītājs Tālis Tālbergs aicināja šo grāmatu kā maldus sadedzināt. Domāju, ka šī aicinājuma nodoms ir gana labs – pasargāt kristiešus un draudzes no ļaunām sēklām, kas var uzdiedzēt ļaunās nezāles, tomēr vai tas nav pretrunā ar nupat kā uzklausīto līdzību? Un kurš gan no mums nezina atbildi uz jautājumu, uz kurieni ir bruģēts ceļš ar labiem nodomiem? Rezultātā šobrīd grāmatas netiek dedzinātas, bet ir palielinājies pieprasījums pēc tām. Turklāt, kurš var būt drošs, ka grāmatu dedzināšanas nākamais solis nebūs vēršanās pret pašu autoru? Baznīcas vēsturē netrūkst šādu piemēru, kad vēršanās pret maldu mācību kļūst par tās sludinātāju vajāšanu un pat sadedzināšanu uz sārta, piemēram Jans Huss. Mārtiņš Luters brīnumainā kārtā izglābās no sārta. Viņš savā sprediķī par šodienas līdzību raksta: “Šeit varam mācīties, kā mums jāizturas pret šiem ķeceriem un viltus mācītājiem. Mums viņi nav jāiznīcina un jāizdeldē. Kristus šeit skaidri saka, ka jāļauj, lai nezāles aug kviešu vidū. Te jārīkojas tikai ar Dieva vārda palīdzību; jo šajā lietā var notikt tā, ka tas, kurš šodien maldās, jau rīt tiks uz pareizā ceļa. Kas to zina, kad Dieva vārds skars viņa sirdi? …. Te nu tev jāpamana, cik traki cilvēki mēs ilgu laiku esam bijuši, gribēdami visus piespiest ticēt – turkus ar zobenu, ķecerus ar uguni, jūdus ar nonāvēšanu, pašu spēkiem cenzdamies izravēt nezāli, itin kā mēs spētu valdīt pār sirdīm un gariem un darīt cilvēkus dievbijīgus un taisnus. Šis darbs taču ir paveicams tikai Dieva vārdam.” Domāju, ka šos Lutera vārdus var pamatoti attiecināt uz Krusta kariem, inkvizīciju vai raganu un burvju dedzināšanu. Ar labiem nodomiem cīnoties pret ļaunumu vai nezālēm, tikai izravēti kvieši, bet izdarītā netaisnība ir kā milzīgs traips, ko baznīca nav spējusi nomazgāt līdz pat mūsdienām.
Asā grāmatas kritika ir radījusi diezgan plašu rezonansi sabiedrībā. Daļa cenšas aizstāvēt sabiedrībā iecīnīto garīdznieku un pat ir izskanējis viedoklis, ka Latvijā neviens nav sasniedzis tādu garīgu briedumu, ka varētu kritizēt šo minēto sacerējumu. Vai tiešām?! Vai tā nav otra absurdā galējība? Nevēlos grāmatu nedz aizstāvēt, nedz nosodīt, bet esmu par konstruktīvu diskusiju un kritiku. Taču pāri par visu iepriekš minēto vēlos aizrādīt, ka Jēzus līdzība nerunā par draudzi vai baznīcu, bet par pasauli. Pieredze rāda, ka draudzes dalīšana patiesajos un viltus ticīgajos ir destruktīva, jo šāda attieksme neved pie Kristus, bet izklīdina un sagrauj draudzi.
Jēzus ir devis līdzībai par nezālēm labības laukā savu skaidrojumu. Tīrums ir pasaule. Labo sēklu sēj pats Jēzus. Ievēro, ka šajā līdzībā labā sēkla ir kristieši jeb tie, kuri seko Kristum, un nevis Dieva vārds, bet sliktā – ir velna un grēka pieviltie. Labībai ir jāaug kopā ar nezālēm līdz pat pļaujas dienai, kad graudi tiks nošķirti no nezāles sēklām. Kā to saprast?
Kristieša uzdevums šajā pasaulē nav ravēt nezāles, tomēr to būtu aplami skaidrot kā pamudinājumu uz pasīvu samierināšanos ar pasaulē notiekošo netaisnību un ļaunumu. Bēdīgs un nožēlojams piemērs ir valdošās Luteriskās baznīcas nepretošanās un pat sadarbība ar Nacistisko režīmu. Dītrihs Bonhēfērs šādu attieksmi atmasko kā liekulīgu izvairīšanos no atbildības un aktīvu līdzdalību bezdievīgā režīma izdarītajos noziegumos. Kā “neravēt nezāles”, bet tomēr pretoties netaisnībai un ļaunumam?
Kristieši ir aicināti lietas saukt īstajos vārdos. Taisnība ir Tālbergam, ka mēs nevaram noklusēt par maldu mācībām, kas ir ielavījušās baznīcā un draudzē. Maldi ir jāatmasko un jāsauc īstajā vārdā, līdzīgi ir jāizturas pret jebkāda veida netaisnību, kas notiek sabiedrībā. Baznīcai ir jāuzdrīkstas nostāties pret atzītām autoritātēm, pret tiem, kuru rokās ir vara un nauda, tomēr bez aicinājuma uz vardarbību vai iznīcināšanu. Pret ideju ir jācīnās ar ideju, pret mācību ar mācību. Vēlos to paskaidrot ar paša Jēzus doto salīdzinājumu. Viņš salīdzina sevi ar kviešu graudu. Tas tiek iesēts zemē, kur tam ir jāmirst, lai pēc kāda laika uzdīgtu un izaugtu par vārpu, kas pilna ar daudz graudiem. Katrs no graudiem ir jauna sēkla, kas krīt zemē un var dot dzīvību jaunai vārpai ar daudz jauniem graudiem. Kristus mūs ir atradis, atvēris mūsu sirdis ar Dieva vārdu, Viņš mūs kā labo sēklu ir sējis pasaulē, lai mēs sētu Dieva vārdu. Tātad, runājot ar līdzības vārdiem, kristieša aicinājums ir nevis ravēt nezāles jeb iznīdēt ļaunos vai neticīgos, bet sēt Dieva vārdu. Tā ietver aicinājumu nostāties pret ikviena veida netaisnību, to atmaskot un celt gaismā, tomēr vienlaikus apzināties, ka pret netaisnību nevar cīnīties ar cilvēciskiem līdzekļiem – spēku un varu. Ar spēku netaisnību var ierobežot, bet ne uzvarēt. Spēks, kas vērsts pret netaisnību, spriežot pēc vēstures liecībām, bieži ir pārvērties no taisnības cīnītāja par varmāku.
Dievs nav apsolījis izmainīt pasauli un to padarīt par paradīzi, bet visi cilvēku labie nodomi to īstenot ir pārvērtušies par nekontrolējamu “asins pirtī”, kurā vienlīdz tiek iznīcinātas nezāles un labība. Diemžēl, jo vairāk cilvēks ar saviem labiem nodomiem cenšas izmainīt pasauli, jo mazāk tā mainās. Taču Dievs maina nevis pasauli, bet tavu sirdi. Viņa vārds tevi ir atdzemdinājis un darījis par gaismas jeb Dieva bērnu, lai tu šo vārdu sētu citu sirdīs un arī viņi pieredzētu šīs neparastās un radikālās pārmaiņas. Sēt Dieva vārdu nozīmē atmaskot ikvienu netaisnību, kaut arī tas prasītu tavu dzīvību. Ja kviešu grauds mirst, tas nes daudz augļus jeb dāvina dzīvību daudziem jauniem graudiem. Tā Kristus nāve ir mūsu dzīvība. To nevar atņemt pat nāve, bet Kristus liecinieku nāve ir liecība par dzīvību, ko neviens un nekas nespēj apklusināt.
Nav jāmaina apkārtējie, jo mūsu spriedumi par viņiem ir nepilnīgi un virspusēji. Dievs darbojas pie cilvēkiem mums līdzās. Viņš, un nevis mēs, varēs uzrādīt un atbrīvot no ikviena ļaunuma vai „nezāles”. Pat vēl vairāk Dievs var grēciniekus darīt par saviem bērniem. Tātad mūsu aicinājums ir nevis „ravēt” pasauli vai cilvēkus sev līdzās, bet katram pašam sevi. Un tur, kur saskaramies ar savu nespēku cīnīties ar ļaunumu sevī, Dieva spēks caur Dieva vārdu var atklāties visā savā varenībā. Vienīgi Dievs atver sirdis ticībai un būtiskām pārmaiņām.
Āmen