Svētā Baznīca
Ticēt un būt kristietim nozīmē ne tikai piekrist kristīgajai mācībai, bet arī dzīvot saskaņā ar ticibu un būt attiecībās ar Dievu. Dievs pats ir izvēlējies veidu, kā tam jānotiek. Vecās derības laikmetā Dievs dzīvoja cilvēku, savas izredzētās tautas vidū, īpaši esot klāt teltī, vēlāk templī, vissvētākajā vietā. Jaunās derības Dieva tauta ir Kristus Baznīca, kurā Dievs ir klāt kā nekur citur pasaulē – ar Svēto Garu, savā Vārdā un sakramentos, brāļu un māsu sadraudzībā. Baznīca ir tur, kur patiesi tiek sludināta Labā vēsts un kur sakramenti tiek pasniegti tā, kā Kristus to ir noteicis.
Baznīca ir Kristus attaisnoto ticīgo jeb svēto sadraudze, kas pulcējas ap Dieva Vārdu un sakramentiem. Tajā ir pamanāma organizācijas struktūra, piemēram, draudzes, iecirkņi, diecēzes ar savām pārvaldības institūcijām: valdēm, padomēm, sinodēm, utt. Struktūra ir vajadzīga, lai Baznīca varētu veikt savu misiju. Tornēr Baznīca ir kas vairāk nekā reliģiska organizācija. Dieva Vārds apgalvo, ka Baznīca ir Kristus miesa jeb Krištus ķermenis mūsdienu pasaulē. (1Kor 12:12-31; Kol 1:24; Ef 4:12 u. c.)
No priekšstata par Baznīcu kā Kristus ķermeni izriet svarigi secinājumi. Pirmkārt, nevar piederēt Kristum ārpus Viņa ķermeņa. Tā ir saprotami Sv. Kipriana (3. gs) vārdi: "Ārpus Baznicas nav pestīšanas." Mūsdienās cilvēki nereti grib ticēt privāti, bez piederības draudzei, taču reliģisks individuālisms nav Dieva gribētais kristīgas dzīves veids. Otrkārt, tas parāda, cik liela nozīme ir Baznīcas vienotībai. Katra šķelšanās ir brūce Kristus miesā. Kristietim jārūpējas par Baznīcas vienotību, turoties pie Dieva Vārda un patiesību runājot mīlestībā. Treškārt, tas atklāj kristieša aicinājumu. Lai paveiktu lielo pestīšanas darbu, Dievs iemiesojās, Kristus pieņēma cilvēka veidu. Aizejot pie Tēva, Viņš par savu ķermeni pasaulē atstāja Baznīcu, lai tā turpinātu Viņa darbu visās tautās. Kristurn zemes virsū nav citu roku, kāju, mutes, acu vai ausu kā vien mēs. Tādēļ Baznīcas locekļa dabiskais ešības veids ir piedalīties gan evaņģēlija izplatīšanā, gan sadraudzības veidošanā, gan ticības un taisnīguma aizstāvēšanā, gan visādi citādi darboties Dieva lietās.
Par Baznīcas locekli kļūst, saņemot Kristības sakramentu. Kristībā cilvēks iegūst Svēto Garu un iespēju saņemt pārējos sakramentus – absolūciju un dievgaldu, kas ārpus Baznīcas nav saņemami. Ticības, lūgšanu un sakramentu vidē veidojas un glabājas patiesā teoloģija, tādēļ Baznīca ir vieta, kur inācīties Dieva Vārdu kopā ar visām kristiešu paaudzēm. Kļūstot par Baznīcas locekli, cilvēks tiek uzņemts Kristus ķēnišķīgajā priesterībā (1Pēt 2:9), kas tiek dēvēta arī par visu kristīto ticīgo priesterību, lai "pienestu sevi pašus kā dzīvu, svētu un Dievam tīkamu upuri" (Rm 12:1). Šī ķēnišķīgā priesteru saime no sava vidus un savā noteiktā kārtībā ordinē Dieva aicinātos garīgajam amatam publiski sludināt Dieva Vārdu, pasniegt sakramentus un ganīt Dieva draudzi. Šo amatu Dievs savā Baznīcā ir iedibinājis, lai cilvēki varētu nākt pie glābjošās ticības.
Dieva Vārds Baznīcu sauc arī par Kristus līgavu (Jņ 3:29; Ef 5:28-33; Atkl 19:7, 22:17). Tas vēlreiz uzsver, ka Kristus un Viņa Baznīca ir viena miesa un no šīs savienības dzimst Dieva bērni caur Kristības trauku kā Baznīcas klēpi. Kristietība nav iespējama bez personiskas ticības un dievbijības, tomēr tā ir arī viscaur baznīciska un nav dzīvojama ārpus Baznīcas. "Dievs nevar būt par Tēvu nevienam, kam Baznīca nav par māti (Sv. Kiprians).
Sagatavots no LELB materiāliem.