Lai šī vietne pienācīgi darbotos, mēs jūsu ierīcē izvietojam sīkdatnes (cookies). Lietojot šo vietni, jūs piekrītat sīkfailu izmantošanai.

Mūsu vēsture

Daugavgrīvas Baltā baznīcaZiņas par Dugavgrīvas Balto draudzi sniedzas vairāk nekā 800 gadu tālā pagātnē. Daži vēsturnieki Daugavgrīvas baznīcas pirmsākumus saista pat ar bīskapa Alberta (von Bukshēvdena) darbību Baltijā, kad 1205. gadā Daugavas lejtecē viņš cēla cisterciešu klosteri ar pili. Pirmā luterāņu baznīca tika celta 1640. gadā tagadējā Vecbaznīcas ciemā un tautā saukta par Skanstes baznīcu, lai gan tās oficiālais nosaukums bija Svētā Nikolaja baznīca. Kara laikā 1710. gadā baznīca noplēsta un materiāli izlietoti kara nocietinājumu celšanai. Baltā Baznīca tika celta Daugavas krastā, un, lai pavasara plūdu laikā tā netiktu izskalota, apkārt tika sagāzti laukakmeņi. Daugavgrīvas Balto baznīcu iesvētīja 1788. gada 17. septembrī.

Baznīca un klosteris

Vecmilgrāvja sākotne meklējama tālajā 13.gadsimtā, kad notika ievērojamas pārmaiņas Baltijas tirdzniecībā un līdera loma bija Vācijai. Pirmo reizi Daugavgrīvas baznīcas vārds pieminēts saistībā ar bīskapa Alberta dibināto cisterciešu Svētā Nikolaja klosteri. Tas bija uzcelts vietā, kur pašreiz Vecdaugavas pļavās slejas Zviedru valnis ar Skanstnieku mājām. Vācu feodālās agresijas laikā, lai nostiprinātos Daugavas grīvā, bīskaps Alberts jau 1205.gadā vēlākās Vecdaugavas labajā krastā lika celt cisterciešu klosteri un pili, kas feodālajos karos ir vairākkārt nopostīti un mainījuši īpašnieku. Vāczemes tirgotāji, krustneši un garīdznieki, izmantojot izdevīgo Daugavas ūdens ceļu, arvien vairāk iespiedās zemes iekšienē. Vācu kolonizētā tagadējā Latvijas un Igaunijas teritorija tika nosaukta par Livoniju. Par tālāko agresijas centru un lielāko Livonijas pilsētu kļuva Rīga, kas turpināja veidoties kā ostas pilsēta, kurā galvenā bija tranzīttirdzniecība starp Austrumiem un Rietumiem.

Baznīca bāka

Orientieris iebraukšanai no Baltijas jūras līča pa jūras vārtiem Daugavā bija 1205. gadā bīskapa Alberta vadībā uzceltais Daugavgrīvas klosteris vai Svētā Nikolaja kalns, no kura varēja pārredzēt kādi un cik kuģi dodas uz Rīgas ostu. Lai ātrāk noskrietu palu ūdeņi no Ķīšezera palienu pļavām, Svētā Nikolaja klostera mūki 13.gadsimtā ar lāpstām izraka grāvi, kas savieno Ķīšezeru ar Daugavu. Kad grāvis bija izrakts, viņi redzēja, ka atkarībā no vēja virziena mainās arī spēcīgā plūduma virziens. Mūki ierīkoja dzirnavas un tās nosauca par "Muhlen Graben" t.i. dzirnavu grāvis, kas tautas mutē pārtapa par Mīlgrāvi.

Tā kā rīdziniekiem nepatika, ka tirdzniecības kuģus kontrolēja, tad cīņas ar ordeni nenorima daudzu gadsimtu garumā. Stiprais Daugavgrīvas cietoksnis pieredzēja vāciešus, zviedrus, krievus - daudzus, kuri Rīgu vēlējās paturēt sev.

Klostera mainīgie īpašnieki

Daugavgrīvas klosteris1305.gadā klosteris un pils nonāca Livonijas ordeņa rokās, kas laikā no 1497.gada līdz 1550.gadam šeit izveidoja savam laikam stipru cietoksni ar ūdens grāvjiem. 1582.gadā Polijas karalis Stefans Batorijs to lika nostiprināt. Tomēr 1621.gadā cietoksni ieņēma zviedri. Sešpadsmitā gadsimta beigās, Daugavai izveidojot tagadējo tecējumu uz jūru, Vecdaugava strauji aizsērēja un zaudēja kuģu ceļa nozīmi. Savu nozīmi zaudēja arī cietoksnis. 1680.gadā vecā Daugavgrīva kā cietoksnis likvidēts. Septiņpadsmitajā gadsimtā Daugavgrīvas jaunajā grīvā izveidotajam cietoksnim Nemindei piešķir Daugavgrīvas nosaukumu. 1699.gadā kartē vecais cietoksnis Vecdaugavas krastā nosaukts par veco Daugavas skansti. Tagad par kādreizējo cietoksni liecina vairs tikai Vecmilgrāvī pie Skanstinieku mājām (tagadējā Airu ielā 79a) vērojamais zemes paaugstinājums agrākā vaļņa vietā un aizsarggrāvja paliekas. Šie senatnes liecinieki uzņemti Latvijas kultūras pieminekļu sarakstā.

Luterāņu dievnams

Pirmā luterāņu baznīca, kas tika uzcelta 1640.gadā tagadējā Vecbaznīcas ciemā, tautā tika saukta par Skanstes baznīcu. Tās oficiālais nosaukums bija Svētā Nikolaja baznīca. Šo koka baznīcu kara laikā 1710.gadā noplēsa nocietinājumu būvei. 1725.gadā baznīcu atjaunoja sākotnējā izskatā, tomēr ēka bija pārāk maza.

Baltās baznīcas būvniecība

Daugavgrīvas Baltā baznīcā senatnē1766.gadā vizitācijas protokoli stāsta, ka baznīca atrodas ļoti sliktā stāvoklī. Tiek pacelts jautājums par jaunas baznīcas celšanu. Piedraudot ar simts dālderu naudas sodu, 1775. gadā tika uzdots baznīcas priekšniekam trijos gados uzcelt jaunu baznīcu. Ieteikts baznīcu celt tuvāk centram. Drīz vien Rīnužu ciemā tika savesti akmeņi un sākta jaunas baznīcas celtniecība. Baznīca celta Daugavas krastā un, lai pavasara plūdu laikā tā netiktu izskalota, apkārt tiek sagāzti laukakmeņi. Vecās baznīcas vieta kļuva par ķestera māju, jo ilgus gadus tur dzīvoja draudzes ķesteri vai arī saņēma tās ienākumu kā algu par savu darbu baznīcā. Baznīca celta uz Mangaļu muižas zemes. Muiža pieder augstajam kronim, kam te ir arī patronāta tiesības. Torņa vējrādītājā gan ir gadskaitlis 1786.gads, bet tā kā tornis vājo pamatu dēļ sabruka, to pabeidza tikai 1788.gadā un iesvētīja tā paša gada 17.serptembrī 14. svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem.

Baznīcas tuvumā bija zvejnieku ciems. To sauca latviski par Rīnužiem. Zemnieksētu iemītnieki nenodarbojās ar zemkopību, tiem bija maz pļavu un viņi pārtika no zvejas.

Mācītājmuiža

Mācītājmuiža atradās krietnas trīs jūdzes no Rīgas un pusotras jūdzes no jaunās baznīcas smilšainā apvidū pie Langas upes. Šī upe pie Carnikavas iztek no Gaujas un pēc daudziem līkumiem pie Mangaļu muižas ietek Ķīšezerā. Tagad tā daudzās vietās ir aizaugusi pavisam. Mācītājmuiža atradās ļoti neizdevīgā vietā draudzes vienā stūrī. Draudze tajā laikā bija viena no visgrūtāk apkalpojamām Vidzemē, jo sniedzās šaipus Daugavai līdz Vējzaķsalai, viņpus līdz Buļļiem un pa Daugavu uz augšu līdz Krēmeru muižai un mācītāja patstāvīgie amata braucieni pa ūdeni dažādos laika apstākļos saistījās ar grūtībām un briesmām.

1839.gadā rodas ierosinājums pārcelt mācītāja dzīves vietu no Kalngales uz Rīnužiem. Tam par iemeslu bija Langas upes aizsērēšana un plūstošo smilšu postošā darbība, kuras rezultātā mācītājmuiža ļoti drīz varētu atrasties tuksnesī. Ēka arī bija nolietojusies un grūti apkurināma.

Draudzes skola

Saskaņā ar zviedru valdības rīkojumu par draudzes skolu dibināšanu Vidzemē, 1687.gadā pie Daugavgrīvas baznīcas tika nodibinātas Daugavgrīvas draudzes skola. Ir saglabājušās dažas sekojošas ziņas par skolotājiem un apstākļiem, kādos tika skoloti bērni.

1736.gadā par skolmeistaru darbojies Juris Kāls, kurš pats bija 20 gadus vecs. Skolā mācījās divdesmit bērni, no tiem trīspadsmit pirmziemnieku. Bērni skolā ierodas ap Mārtiņiem, bet izstājas martā/aprīlī, kad viņu vecākiem - arājiem un zvejniekiem jāuzsāk darbs. Skolmeistars Kāls kā atlīdzību saņem labību, ko Mangaļu muižas īpašnieks ievāc no saviem zemniekiem, un no baznīcas - sešus dālderus. Vecāki maksā katrs trīspadsmit vērdiņus, vienu vezumu malkas un vienu mārciņu sveču. Šajā laikā draudzē ir iedzīvotāji no 160 mājām, bet citu skolu nav. Skolas māja sastāvēja no vienas istabas ar kambari un priekšnamu. Bija arī saimniecības ēkas, kūts un pirtiņa.

18.gadsimta beigās un 19.gadsimta sākumā nekādu citu ziņu par skolu nav.

No 1831.-1842.gadam mācības notiek pastorātā (mācītājmuižā), telpā, kas paredzēta iesvētāmo apmācībai. Tiek lietota Bankava sprediķu grāmata un agenda (dievkalpojumu kārtība) latviešu valodā. Bērnus apmāca skolotājs Pēteris Štermans.1843.gadā iedzīvotāju skaits draudzē ļāva domāt par draudzes skolas iekārtošanu. Šim nolūkam tiek nolemts pielāgot telpas pastorātam. Daugavgrīvas draudzes skola pēc remonta uzsāk savu darbu 5.oktobrī. To apmeklē astoņpadsmit skolēni no Daugavgrīvas, Mangaļmuižas, Mīlgrāvja, Bolderājas, Buļļiem un Carnikavas. Pirmais draudzes skolotājs Eduards Knorrs. 1844./1845. mācību gadā skolā mācās divdesmit skolēni. Skolu uztur draudze. 1846.gadā draudzes skolā mācības notiek vācu valodā, izpatīkot gan ierēdņiem, gan draudzei.

No 19.gadsimta sākuma līdz pat 19.gadsimta 40.gadu vidum runāt par skolu un skolotājiem var visai nosacīti. Tā, piemēram, 1802.gada vizitācijā minēts ķesteris Mārtiņš Gothards Falks, kas māca katehismu divpadsmit Mangaļmuižas bērniem. Tās ir parastās iesvētību mācības, kurās gan iemāca lasīt un rakstīt, bet tā vēl nav izglītība šī vārda parastajā nozīmē.

1864.gadā Ar konventa lēmumu tiek apvienoti skolmeistara un draudzes skolotāja amati un līdzšinējais draudzes skolas skolotājs R. Elste ieņem tagad abus amatus.

1850.gadā skola pārcelta no mācītājmuižas uz Rīnužiem. Jaunās skolas ēkas izmaksa - 1400 rubļu sudrabā. Skolēnu skaits pieaudzis no divpadsmit līdz četrdesmit. 1867.gadā draudzes skolā mācās 34 zēni un 7 meitenes. Vizitācijas protokolā atzīmēts, ka bērni labi mācījušies Bībeles stāstus, dzimtenes ģeogrāfiju un vēsturi, kā arī Eiropas ģeogrāfiju. Labas zināšanas vācu valodā. Rēķināšanā vēlama lielāka drošība, kā arī labāka baznīcas meldiju prašana, trūkst vingrināšanās rakstiskajos domrakstos. 1869. gadā tiek ieviesta dienasgrāmata, kurā atzīmē skolēnu kavējumus, skolēnu uzteikšanas un aizrādīšanas.

1871./72.mācību gadā nolemts Mangaļos celt pagasta skolu. Par deviņpadsmitā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem stāsta Rīgas 31. vidusskolas ilggadīgās skolotājas Annas Rikartas tēva atmiņas: "Skolēni sēdējuši garos skolas solos Katram solam bijis savs "prīmuss"- vecākas nodaļas skolnieks, kas jaunākajiem atprasījis uzdoto un sekojuši kārtībai klasē. Mācības notikušas latviešu valodā. Nepaklausīgajiem bērniem skolotājs licis turpat klasē gulties pār solu un nopēris. Skolēni rēķinājuši uz tāfeles ar grifelēm. Liecības nav izdotas, skolā sasaukti bērnu vecāki, skolas priekšnieki, mācītājs un tad nosauktas uzvedības un sekmju atzīmes." 1871.gadā ar Apriņķa skolas virsvaldes rīkojumu tiek ieteikts raudzīties, lai draudzes skolās būtu mazākais divpadsmit audzēkņi. Augot skolu skaitam Vidzemē, nav pieļaujams, ka samazinās mājas mācības bērnu skaits. Draudzes skolu valdēm bez žēlastības jāpiespiež vecāki un bērnus, kas neprot lasīt, nav iemācījušies katehismu, sūtīt skolā, iekasējot no vainīgajiem soda naudu. 1874.gadā tika atklāta Mangaļu pagasta skola, bet jautājums par skolu Mīlgrāvī tiek risināts un 1876. gada februārī, kad Milgrāvja muižas zemnieki, zvejnieki un citi iedzīvotāji vāca ziedojumus skolas būvei.1876.gadā Milgrāvja muižas skola uzsāka darbu. To vadīja skolotājs Gustavs Risbergs. 1876.gadā Daugavgrīvas draudzē sāk strādāt skolotājs Jānis Reiters. Īsā laikā viņš ieguva lielu autoritāti apkārtējā sabiedrībā. Veikt kristību rituālu tolaik bija tiesības ne tikai mācītājam, bet arī skolotājam, baznīcas aizbildnim, ērģelniekam un draudzes priekšniekam. Tā varēja samazināt kristību izdevumus. Tomēr ne vien strādnieki, bet arī saimnieki, kokmateriālu ekspeditori, policijas ierēdņi aicināja savus bērnus kristīt tieši pie J.Reitera. Kā skolotājs Jānis Reiters novērtēts labi.

Draudzes mācītāji 18.gs.

Līdz 1799.gadm Daugavgrīvas Baltās baznīcas mācītājs bija Georgs Ludvigs Dreslers. 1799.gadā Mangaļu un Bolderājas zvejnieki dāvina Baltajai baznīcai harmoniju.

No 1799.gada līdz 1827.gadam Daugavgrīvas Baltās baznīcas mācītājs bija Kristofs Fridrihs Brose. 1773. gada 11. februārī dzimušais mācītājs teoloģisko izglītību ieguva Leipcigā un Jēnā. Mācītāja darbam viņu ordinēja 1799. gada 16. oktobrī. Šajā gadā Mangaļmuižas un Bolderājas zvejnieki saziedoja līdzekļus un iegādāja baznīcai pirmo mūzikas instrumentu - harmoniju. Viņš neauglīgos smilšu kalnus ap mācītajmuižu apsējis un ar savu čaklumu pārvērtis patīkamā dzīvesvietā. Viņš bija no Prūsijas ieceļojošā daiļdārznieka Kristofa Gotlība Broses dēls. Aktīvi darbojies kā rakstnieks un publicists. Kopā ar Jelgavas notāru, rakstnieku un publicistu Frīdrihu Bernhaldu Albersu 1811.gadā Rīgā izdeva mēnešrakstu "Ruthenia". Tulkojis latviski valdības izdotos patentus, nodarbojies ar latviešu valodniecības jautājumiem. Viņa brālis Pēteris Gotlībs no 1823.gada Maskavā darbojies kā acu ārsts, arī F.K.Broses dēls Vilhelms Pēteris no 1853.gada līdz 1864.gadam darbojies Maskavā par acu ārstu. Abi bija arī Maskavas universitātes mācību spēki.

No 1828.gada līdz 1849.gadam Baltās baznīcas mācītājs bija Ādolfs Albanus. Viņš tika ievests draudzē 1828. gada 28. aprīlī. Albānuss, ievērojot sava tēva gribu, bija studējis teoloģiju Tērbatā. 1798.gadā dzimušais mācītājs apkalpoja arī Carnikavas draudzi, kur viņam nodibinājās draudzīgas attiecības ar Kristiānu Panderu - Pēterburgas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi, paleontoloģijas pamatlicēju Krievijā. Reizē ar ienākšanu Daugavgrīvā Albānuss kļuva arī par Latviešu literāriskās biedrības biedru un savā mācītāja muižā tiecās radīt izglītotu cilvēku sabiedrību. Te nereti viesojās Tērbatas un Kēnigsbergas studenti. Viņa darbības galvenais nopelns ir šajā biedrībā nodotais J.Peitāna Fridriha Šillera lugas "Laupītāji" tulkojums 1835.gadā. 1838.gadā Albānuss nodibina Daugavgrīvas Carnikavas Bībeles palīdzības biedrību, kuras pirmo biedru vidū ir Jānis Peitāns un Kristiāns Panders.

1849.gadā savu darbību uzsāk jauns mācītājs - Ferdinands Erdmans Štolls. Jaunais mācītājs turpina rakstīt draudzes hroniku. Šeit viņš nostrādā 44 gadus līdz 1893.gadam.

Mācītājs Ferdinants Erdmans Štolls dzimis Zaubē 1816.gadā. Studējis teoloģiju Tērbatas universitātē no 1840. līdz 1845.gadam. 1849.gada 15.maijā Vidzemes ģenerālsuperintendants Klots Jēkaba baznīcā Rīgā ordinēja viņu mācītāja amatā. Baltajā draudzē F.E. Štollu ieved prāvests Eduards Tēre un Štolla brāļi - mācītājs Heinrihs Vilhelms Štolls no Liepas draudzes un mācītājs Kārlis Fridrihs Štolls no Madlienas draudzes. Daugavgrīvas Baltās baznīcas vārdā introdukcijas aktu paraksta Jānis Peitāns. 1850.gadā. Sprediķis pret Mangaļsalas zvejnieku netikumu arī svētdienās nodarboties ar savu amatu. 1859.gadā.

1876.gadā skaitot pēc personālgrāmatas ir konstatēts Baltajā draudzē esošo ļaužu skaits:

  • Latviešu draudzē - 1605 vīriešu un 1749 sievietes;
  • Vācu draudzē - 87 vīrieši un 93 sievietes.

Kopā 3534 cilvēki.

Bolderāja draudze

Bolderajas baznīca1872.gadā sakarā ar dzelzceļu uz Bolderāju tur sācies lielāks cilvēku pieaugums, atnākuši arī baptisti, kas diemžēl ir ļoti iecienīti, kaut gan līdz gada beigām vēl baptistu kristības nebija notikušas. 1873.gadā. Debesbraukšanas dienā piecas personas Bolderājā lika atkal kristīties. 1874.gadā. 15.maijā mācītāja Štolla divdesmit piecu gadu darba jubileja. Lai atslogotu baznīcu, svinības notika šeit pastorātā, pilnā skaitā piedaloties uzticīgajai draudzei. No draugiem mācītājs saņēma 460 rbļ. Bolderājas lūgšanu mājas celtniecībai. Vēja rādītāja vietā to rotās vara apzeltīts gailis. 14.septembrī tas tika uzcelts tornī.

Septiņdesmito gadu sākumā Bolderāja pamazām ieguva savu baznīcu. 1875.gada 25. maijā notika Bolderājas baznīcas iesvētīšana, ko izdarīja prāvests G. Šilings no Bukultiem un Vidzemes ģenerālsuperintendants Kristiāns. Dievkalpojumu vadīja mācītājs Kellers no Doma draudzes un mācītājs Kārlis Fridrihs Štolls no Madlienas draudzes.

Hūna ērģeles

1859.gadā Baltajā baznīcā tika uzstādītas ērģeles, kas izmaksāja 1730 rubļu. Tās būvēja madlienietis Kārlis Fridrihs Hūns, latviešu gleznotāja Kārļa Hūna tēvs. Iesvētīšana otrajā adventē.

Kroņlukturis un citi dāvinājumi

1876.gadā. sajūsmināta par skolu lietu attīstību, Baltajā baznīcā latviešu draudze šajā gadā pasniedza baznīcai lielu dāvanu, kurā ietilpa trīs baznīcas kroņlukturi, kas kopā maksāja 506 rbļ. Vairāki draudzes locekļi uzdāvināja katrs divdesmit piecus rbļ. Arī iesvētāmie šajā gadā negribēja atpalikt un uzdāvināja divus skaistus žuburainus svečturus. 1882. gadā Baltā baznīca slēgta desmit nedēļas, tās pilnīga atjaunošana. Pa to laiku dievkalpojumi notika kapsētā. 1882.gada 15. augustā notika pilnīgi atjaunotās Baltās baznīcas svinīga atkal atklāšana. Altārī, kur starp diviem balstiem bija ļoti slikts krucifikss, tagad ir mākslinieka Zigmunda Rīgā gleznota altāra glezna, kas attēlo Kristu, kas uz jūras pasniedz roku slīkstošajam Pēterim (Mark:14,31). Glezna un ietvars maksāja 700 rubļus. Zem galvenās gleznas ir Svētā Vakarēdiena iestādīšana, eļļas iespiedums, un melhiora krucifikss grezno altāri. Šeit sevišķi jāpiemin, ka toreizējais baznīcas priekšnieks, Mīlgrāvja arendators Mārtiņš Kaupinga kungs nežēloja ne laiku, ne naudu, lai baznīca iegūtu tagadējo skaistumu. Svētku sprediķi runāja prāv.emer. V. Štolls - Liepa, altāra svētīšanu veica vietējais mācītājs F. Štolls. 26. septembrī iesvētāmie uzdāvināja jaunu altāra segu un jaunu kausa segu. 1883. gadā Baltajai baznīcai uzcēla glītu latu žogu. 1883.gada 29.oktobrī, kad arī šeit tika svinēta Lutera dzimšanas dienas atcere, arī šejienes draudze šim nolūkam ziedoja 200 rubļu, savu iesvētību dienā iesvētāmie greznoja altāri ar skaistu altāra paklāju. 1884. gada 9.septembrī latviešu jaunavu iesvētību dienā altāris bija greznots ar jauniem altāra svečturiem.

100 gadu jubileja

Daugavgrīvas Baltā draudzes tornis1888.gada 18.septembrī. Draudze svinēja baznīcas 100 gadu pastāvēšanu. 1788.gada 17.septembrī Mācītājs Šrēders (Zaube) sacīja altāra runu par Salamana (23:26) Mācītājs Cimmermanis (Bukulti) noturēja sprediķi par 100 psalmu. Vācu draudzes dievkalpojumā sprediķoja mācītājs E.Ports (Ropaži) par Neh. 2:17). Baznīca bija greznota ar puķēm un ārpusē no torņa līdz zemei karogota. Dievkalpojums latviešu draudzei bija pārpildīts. Arī nelielās vācu draudzes locekļi bija ieradušies kuplā skaitā. 1892.gadā Štolls aiziet ermitūrā. No draudzes viņš atvadās 1892.gada 20.septembrī.

Uz vakanto pieteicās Rīgas Svētās Trīsvienības baznīcas adjunkts Mārtiņš Bankins un teoloģijas maģistrs Augusts Ekhards. Konkursa sprediķi M.Bankins teica 1892.gada 15.novembrī, A.Ekhards 22.novembrī. 1892.gada 23.novembrī notika draudzes konvents, kurā ar 16 balsīm pret 4 tika ievēlēts Mārtiņš Bankins (1864 - 1939). Nākamā gada 8.martā viņš tika apstiprināts Pēterburgā un 4.aprīlī Baltajā svētdienā prāvests L.Cimmermanis un Aizkraukles un Lielvārdes mācītājs S.Krons viņu oficiāli ievada draudzē.

1882.gadā Baltā baznīca slēgta desmit nedēļas, tā tika pilnīgi atjaunota. Pa to laiku dievkalpojumi notika kapsētā.

Mangaļu Jūras skola

Mangaļu jūras skola tika atvērta blakus Baltajai baznīcai 1876.gadā. Pavasarī tā tika apstiprināta Pēterburgā. Par šo notikumu laikrakstā "Baltijas vēstnesis" raksta Krišjāns Valdemārs: "19. martā š. g. no Visaugstākā Kunga un Ķeizara ir apstiprināta jauna jūrasskola Mangaļmuižas draudzē Rīnužciemā, pretī Dinamindei, Daugavas malā. Šī jau priekš trīs gadiem sadomātā un tagad apstiprinātā skola dabūs ikgadus 1000 rubļus no kroņa - priekš lones grāmatām un instrumentiem. Mangaļmuižas pagasts gādās par korteli, siltumu utt. Mācība skolniekiem taps dota bez maksas; jūras ziņas taps mācītas latviešu un vācu valodā, skatot pēc tam, kuru valodu saprot. Virsskolmeistaram ir jāprot gruntīgi abas šīs valodas. No minētiem 1000 rubļiem nodomāti līdz 300 rubļu priekš īpašām stundām, lai skolnieki cik necik iepazītos ar angļu un krievu valodām. Skološana notiks tikai ziemas laikā un tādā pašā vīzē kā Ainažos, kur latvieši un igauņi vien mācās un par slavētiem jūrniekiem top. Ainažos skolnieku skaitlis nereti līdz piecdesmit cilvēku, lai gan mazā ciemiņā Ainažos maz ļaužu dzīvo. Tad nu jācerē, ka Rīnužciemā skolnieku skaits nebūs mazāks, un Mangaļmuižas pagasts neliegsies iegādāt priekš skolas labas rūmes." Pēc Valdemāra ieteikuma par skolas vadītāju tika apstiprināts Jānis Breikšs.

Mācītāju kalpošana 19.gs.

Mārtiņš Bankins bija Baltās baznīcas mācītājs no 1893.gda līdz1933.gadam. Kad 1892.gadā mācītājs Štolls aiziet ermitūrā, konkursa kārtībā tiek ievēlēts Mārtiņš Bankins. Viņš bija pirmais latviešu tautības mācītājs Daugavgrīvas draudzē. Viņa tēvs - Jānis Bankins (1831 - 1883) bija draudzes skolotājs Smiltenē un Aizkrauklē, J.Cimzes "Dziesmu rotas" un "Skolas maizes" līdzstrādnieks, vairāku matemātikas, ģeometrijas, fizikas u.c. mācību grāmatu autors. M. Bankina brālis Aleksandrs kļuva Latvijas Universitātes Mehānikas fakultātes vecākais docents, brālis Kārlis Latvijas armijā bija Latgales artilērijas pulka komandieris, Lāčplēša ordeņa kavalieris, brālis Hermanis kļuva 1903.gadā par Mangaļu pagasta ārstu. Dažas šī laika norises draudzes hronikā, kuru turpina rakstīt Mārtiņš Bakins: 1892. gadā Konvents izteica vēlēšanos, lai dievkalpojumi Dinamindes (Mātes baznīcā ) un Bolderājas baznīcā notiktu ik pārsvētdienas. Izteikta vēlēšanās, lai mācītājs dzīvotu pēc iespējas tuvāk Mātesbznīcai."

1893.gada 20.jūlijā nomira mācītājs emer. F.E.Štolls Smiltenē pie sava dēla un tika apglabāts 26, jūlijā Dinamindes kapsētā. Trīs mēnešus mācītājs Bankins draudzi apkalpoja, dzīvodams Rīgā. Konventā nolēma, ka mācītājam jādzīvo Rīnužos. Sagatavots pastorāta jaunbūves plāns. Pastorāts jāceļ vai nu Ŗīnužos vai Bolderājā.

Pastorāts Rīnužos

1894.gada janvārī konventā beidzot izšķīrās par pastorāta būvi Rīnužos. Rīnužu saimnieki šim nolūkam uzdāvināja 1 ¾ {tip Pūrvieta::pūravieta, pūrvieta — zemes laukuma mērs (0,371 ha)}pūrvietas{/tip} lielu zemesgabalu. Bolderājā mācītājam tika īrēts mēbelēts dzīvoklis ar apkurināšanu un apkalpošanu par 60 rubļiem gadā. Augustā Iekšlietu ministrs apstiprina grunts gabalu. Pieņemtā maksas aprēķina apjoms - 5250 rbļ.., izmantojami vecā pastorāta kokmateriāli (vēlāk tāmes apmēri paaugstinājušies uz 6500 rbļ.). Vecais pastorāts bija celts 1747.gadā, tātad 147 gadus vecs. Vecie baļķi iebūvēti jaunajā pastorātā. Pavasarī ap baznīcas laukumu uzcelts jauns žogs. Tanī pašā 1894.gada pavasarī izveidoti baznīcas apstādījumi. Šajā nolūkā mācītājs uzaicināja draudzes locekļus brīvprātīgi iestādīt vienu vai divus kokus, tos pirmajos gados apkopt. 1896.gada jūlijā pabeigta pastorāta būve. 1896.gada 2.oktobrī jaunā pastorāta iesvētīšana bet 27.oktobrī notiek jaunās kapsētas iesvētīšana.1897.gadā Konvents februārī - atjaunots nolikums par Bolderājas baznīcas priekšnieka tiesībām un pienākumiem.

Zvana iesvētīšana

1898.gadā notiek jaunā lielā baznīcas zvana iesvētīšana. Tas bija pasūtīts Bohumas tēraudlietuvē un izmaksāja 458,96 rbļ. (draudzes locekļu ziedojumi). Līdz šim bija divi mazi zvani, kas visā apkārtnē bija pazīstami ar savu disharmonisko skaņu. Viens no tiem bija pārsprādzis, otrs ar ļoti griezīgu toni, agrāk bija kalpojis kā kuģa zvans. Abi vecie zvani tika atstāti virs jaunā lielā zvana jumta telpā piemiņai. 1899.gadā vietējais mācītājs sāk no paša sākuma dārza izbūvi (pastorāts bija viss smiltīs), par ko viņš drīz izdeva vairāk kā 1000 rubļu.

Draudze gadsimtu mijā

20.gadsimta sākumā Vecmilgrāvis atradās Rīgas apriņķī Mangaļu pagastā. Vecmilgrāvis iedalījās trijos ciemos - Rīnužu, Kalnciema un Mīlgrāvja. Uz 1900. gadu iedzīvotāju skaits Mangaļu pagastā bija 3050. Laikā no 1907. - 1914. gadam iedzīvotāju skaits visu laiku pieauga. Viens no iemesliem bija dabiskais iedzīvotāju skaita pieaugums, otrs - ieceļotāju. Pamatā Mangaļu pagasta iedzīvotāju skaitu noteica vecmilgrāvieši, kuru bija lielākais vairums 1902.gadā visapdzīvotākā vieta bija Vecmilgrāvja kalni, kur izvietojās muižu zemnieki ar aptuveni 930 iedzīvotājiem. Pēc ticības piederības Vecmilgrāvja iedzīvotāji galvenokārt bija luterāņi un tikai nedaudzi bija pareizticīgie, vecticībnieki un katoļticīgie. Vecmilgrāvis ietilpa Rīgas pilsētas ārējā novadā starp Rīgas pilsētas robežām. Tā bija pilsētas robežās neiekļautā daļa. 1900.gadā sāka celt darbnīcas, kur remontēja kuģus, kas pārvadāja pasažierus no Rīgas uz pilsētas nomalēm.. Vecmilgrāvja attīstību noteica tā ģeogrāfiskā atrašanās vieta - Daugava un Baltijas jūra. Šeit bija izdevīgi nosacījumi kokmateriālu apstrādes rūpniecībai, kuģu būvētavām un to remontdarbnīcām. Iedzīvotāji varēja atrast nodarbošanos šajos uzņēmumos. No 1900.-1905.gadam darbnīcas paplašinājās, izveidojās kuģu būvētava, kas izpildīja pasūtījumus velkoņu, tvaika prāmju un naftas tankkuģu būvei. 1913.gadā tika nodibināta inženiera K. R. Cīze firma, kura būvēja ledlaužus, nelielus peldošus dokus, zemūdens karakuģus. Kara laikā rūpnīcu evakuēja uz Petrogradu.

Pirmā atmodes laikā

Vecmilgrāvī no Rīgas centra pārceļas Alfrēds Kukurs, kurš nodibina savu apgādniecību, iesāk žurnālu izdošanu un ar laiku ieņem vienu no vadošajām vietām tirgotāju saimē. Ar 1906.gadu A. Kukurs sāka izdot pirmo latviešu humoristisko nedēļas žurnālu "Vārdotājs". Redakcija atradās Vecmilgrāvī. Žurnālā piedalījās Klenders, I.Zeberiņš, A.Kronbergs, J.Jaunsudrabiņš, Ceplītis, Zeltmatis, Kalniņš (Auseklis), Rutku Tēvs u.c. "Vārdotājs iznāca kārtīgi reizi nedēļā un visaugstākā tirāža bija 8000 eksemplāru. Kukurs Vecmilgrāvī atver pirmo grāmatu veikalu. Fragments no Alfrēda Kukura "Laimīgais" stāsta par Vecmilgrāvja iedzīvotājiem divdesmitā gadsimta sākumā.

Atbrīvošanas karš

Pēc lielinieku un bermontiešu padzīšanas izbeidzās konvents, tā vietā stājas draudzes padome un valde. Izbeidzās arī zemes nodokļi par labu baznīcai un viņas darbinieku uzturēšanai. Līdz ar jaunās baznīcas pārvaldes nodibināšanu 1920.gadā Bolderājas draudze atdalījās no Baltās baznīcas draudzes, ievēlēdama savu padomi un valdi. Kā vienojošā saite palika tikai kopējais mācītājs. Lai uzturētu baznīcu, draudzes padome aplika draudzes locekļus ar labprātīgu maksājumu nodokli. Tas nedrīkstēja būt liels un nesedza visus nepieciešamos izdevumus. Te nu nāca palīgā sieviešu palīdzības komiteja. Pēc agrārreformas baznīca ar saviem nekustamiem īpašumiem paturēja neatsavināmo daļu ap 50 hektāriem, atsavināta tika arī ķestereja, vecās baznīcas un agrākās kapsētas vieta.

Pirmajā brīvvalsts laikā

Baltā baznīca līdz ar citām baznīcām gaidīja uz zvanu reevakuāciju, par ko rūpējās Baznīcas virsvalde. Beidzot pienāca Rīgā lielāks zvanu sūtījums no Krievijas, Baltās baznīcas zvana to starpā nebija. Bet dažiem pārvestiem zvaniem neatradās īpašnieks. Vienu no šiem zvaniem Baznīcas virsvalde piešķīra Baltajai baznīcai. Zvans bija skanīgs un arī lieluma ziņā mūsu baznīcai piemērots. Tā draudze 1924.gadā tika ar maz izdevumiem pie laba zvana. Zvanu iesvētīja mācītājs Mačulāns 1924.gada 18.aprīlī Lielajā piektdienā pārpildītajā baznīcā.

Kaptiālremonts

Baltās baznīcas interjērs1926.gadā draudze stājas pie dievnama kapitālremonta. Tika pārlikts viss jumts, tā apakšdaļa klāta ar skārdu, krusts zeltīts, torņa jumts krāsots, viņa izrūsējušās daļas atjaunotas, aiztrūdējušo šķērsbaļķu vietā ielikti jauni spāru apakšgali, ielikti dubultgriesti ar cementapmetumu, logi, durvis, altāris, kancele, koris, soli un sienu apakšdaļa krāsoti eļļas krāsā, visa āriene balsināta. 1929.gadā Ziemassvētku vakarā baznīca mirdzēja pirmo reizi spožā elektriskā gaismā. Vajadzīgos līdzekļus sagādāja palīdzības komiteja.1931.gadā tika uzcelta skaista dzelzsbetona sēta, kura izmaksāja 4360 latus.1933.gada 18. decembrī mācītājs Bankins slimības dēļ aizgāja emeritūrā.

Teodors Zīraks Daugavgrīvas un Bolderājas draudzēs strādāja no 1933. līdz 1944.gadam. Kopš 1934. gada viņš dzīvoja Vevmilgrāvī, Baltās baznīcas ielā 5. No šejienes mācītājs T.Zīraks devās trimdā. Dzimis 1902.gadā 25. augustā Līgatnes pagastā. Beidzis Ķempju pagastskolu, Cēsu vidusskolu un Latvijas Universitāti Teoloģijas fakultāti. Ordinēts 1933. gadā. Studiju gados iepazinies ar mācītāju M. Bankinu. Palīdzējis savest kārtībā viņa grāmatas, vadījis dievkalpojumus. 1940.gadā padomju varas pārstāvji palūdza mācītāju atbrīvot mācītājmāju. Draudzes darbs, ienākot vāciešiem ritēja normāli. Mācītājs atgriezās mācītājmājā. Sieva ar bērniem emigrēja vispirms, mācītājkungs pēc dažām nedēļām. Vācijā mācītāja ģimene palika līdz 1950.gadam. Tad izceļoja uz ASV. No 1950.gada līdz aiziešanai ermitūrā 1983.gadā mācītājs kalpoja latviešu draudzēs Ročesterā, Intakā, Itakā un Sirakūzās. Dzimteni viņš apmeklēja 1975.gadā. Noturēja dievkalpojumu Bolderājas baznīcā un satikās ar Baltās baznīcas draudzes locekļiem.

Draudzes statistika

Statistiski dati par 1938. gadu: 2000 draudzes locekļu, uz 2003.gadu draudzes piederību apzinājās 381 draudzes loceklis.

Mācītāja Teodora Zīraka atmiņas

Teodors Zīraks stāsta savas atmiņas:

Pēckara gados

Pēckara gados baltajā baznīcā kalpojuši Osvalds Ābelītis, Vilhelms Ozols, Oskars Bogdanovs, Raimonds Sokolovskis, Jānis Roga, Andris Grots, Vilnis Jansons, Mārtiņs Irbe, Kārlis Zikmanis.

No 1945.gada līdz 1958.gadam mācītāja amatā Baltajā baznīcā bija Osvalds Ābelītis. Osvalds Ābelītis dzimis 1909.gada 5.martā, Rīgā. Viņš bija rīdzinieks. Uzaudzis ticīgu vecāku ģimenē, jau agri radināts pie kristīga pasaules skatījuma. Viņa tēvs Augusts Ābelītis bija pērminderis Rīgas Doma draudzē pie prāvesta E.Berga, kur arī dziedājis Teodora Kalniņa vadītajā korī. Rīgas Domā notika arī O.Ābelīša pirmā kalpošana. Augstāko izglītību ieguvis Latvijas Valsts Universitātes Teoloģijas fakultātē. Liela un paliekoša nozīme O. Ābelīša dzīvē bijusi studentu korporācijai Lettonia, kuras filistrs viņš bija. O. Ābelītis bija apveltīts ar daudzām brīnišķīgām dāvanām. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā viņš bija pazīstams kā pirmais Latvijas Radiofona liturgs. Dievs viņu bija apveltījis ar skaistu balsi un muzikālām spējām, laikabiedri viņu atceras ne vien kā dziedātāju, vijolnieku un ērģelnieku, bet arī kā mākslinieku. 1943.gada 22.jūlijā Teodors Grīnbergs ordinēja O. Ābelīti Rīgas Mārtiņa baznīcā. Savā garajā kalpošanas laikā viņš ir bijis mācītājs daudzās Latvijas draudzēs - Gostiņu, Pļaviņu, Smiltenes, Liepājas Sv. Annas, Rīgas Vecās sv. Ģertrūdes, Ogres, Bolderājas, taču visilgāk kalpojis un vislielākā mīlestība tika ieguldīta Daugavgrīvas Baltajā draudzē, kurā viņš bija mācītājs pēckara gados. Miris 2001.gada 8.janvārī. Apbedīts 2001.gada 11.janvārī Rubenes kapos.

Māc. Vilhelms OzolsNo 1958.gada līdz 1989.gadam Baltajā baznīcā kalpoja Vilhelms Ozols. Pirms tam viņš bija strādājis Lielvārdes, Jumpravas, un Aizkraukles draudzēs, kā arī Birzgalē un citās draudzēs, kur mācītāji bija izsūtīti. Mācītājs Vilhelms Ozols dzimis 1914.gada 26.februārī Jeru pagastā. 31.janvārī 1937.gadā ordinēts kā Cēsu apriņķa vikārs. 1937.gada 1.jūlijā apstiprināts par Strenču pilsētas draudzes mācītāju. No 1938.gada līdz 1940.gadam stādā Cēsu Valsts Skolotāju institūtā par ticības mācības skolotāju. No 1939.gada līdz 1940.gadam darbojies Aizsargu organizācijā. No 1.apīļa 1939.gada bijis Cēsu X aizsargu pulka štāba bataljona saimniecības rotas mācītājs.1938.gada 1.oktobrī atbrīvots no Strenču draudzes mācītāja amata un kalpo par Valkas prāvesta iecirkņa vikāru. No 1942. 3.marta strādā par Rīgas prāvesta iecirkņa vikāru pie Krimuldas draudzes. 1944.gada 16.martā iecelts par Lielvārdes draudzes mācītāju un Jumpravas draudzes pastāvīgo vikāru. Lai nokļūtu no vienas draudzes līdz otrai ziemā pārbraucienus veicis ar slēpēm. No 1958.gada kalpo Daugavgrīvas Baltajā baznīcā. Pēc mācītājkundzes Elfrīdas Ozolas stāstītā mācītāja alga bijusi 25 rubļi mēnesī, tāpēc mācītājs strādājis arī valsts darbā. Lai samaksātu valstij baznīcas nodokļus, tika pārdoti ģimenes īpašumi Limbažu rajonā. Līdz septiņdesmito gadu sākumam Vilhelms Ozols kalpojis arī Liepupes baznīcā. Tad Liepupes baznīcā izcēlies ugunsgrēks un baznīca izdegusi. Tie bija padomju laika gadi, kad tika nests Dieva vārds, neskatoties uz valsts ierēdņu nesapratni.

No 1989.gada -1990.gadam Baltajā baznīcā kalpojis Oskars Bogdanovs (stud. Theol.).

No 1990.gada - 1993. gadam Raimonds Sokolovskis. Raimonds Sokolovskis ir dzimis Rīgā, 1964.gada 29.oktobrī latviešu mūziķu ģimenē. Māte Ārija Simsone - Sokolovska bija Latvijas operas soliste Filharmonijā, pēc tam strādāja Rīgas Pedagoģiskajā institūtā par vokālās nodaļas vadītāju. Tēvs Ādolfs Sokolovskis agrāk strādāja profesionālajā Latvijas Valsts korī un pēc tam bija solists Filharmonijas vokālajā vīru kvartetā, un vēlāk konservatorijā jeb tagadējās Mūzikas akadēmijā kā pasniedzējs kordiriģēšanas fakultātē. Raimonds Sokolovskis absolvējis Rīgas Humanitāro ģimnāziju, toreizējo Rīgas 50 vidusskolu. Pēc tam iestājies un studējis Jāzepa Mediņa mūzikas skolā, kur studējis divus gadus vokālajā nodaļā. Jau mūzikas studiju laikā sācis aktīvi pievērsties kristīgai ticībai un šai sakarā apmeklējis dievkalpojumus. Jāuzsver, ka tie vēl bija padomju laiki. Raimonds apmeklēja Mežparka draudzi, ko vadīja mūžībā aizgājušais profesors Roberts Feldmanis. Studēja Luterāņu Teoloģijas Seminārā. Ordinēts 1990.gada 6.janvārī. Pēc tam uzreiz tika aicināts un sāka savu darbību trijās draudzēs - Vecmilgrāvī, Daugavgrīvas Baltajā baznīcā, Liepupē un Skrīveros, Aizkraukles draudzē. Latvijas Valsts Universitātē atjaunojās Teoloģijas fakultāte. Jaunie garīdznieki, kas kopā ar Raimondu studēja Seminārā, ap 30 studentiem, tika aicināti uz Universitātes fakultāti un tā tika izņēmuma kārtā pielietots nosaukums - palīgmācītājs, kuru attiecināja uz tikko ordinētajiem jaunajiem Semināra absolventiem. Tāpēc baznīcas gadagrāmatās lasāms garīgais tituls - palīgmācītājs. Vēlāk Luterāņu baznīcas Konsistorijas norīkots viņš kalpo Svētā Pētera katedrālē. Padomju laikā tur tika ierīkots muzejs un koncertzāle. Mērķis - atjaunot draudzi. Paralēli viņš apkalpo Usmas draudzi Brīvdabas muzejā. Vienu brīdi mācītājam ir piecas draudzes, bet tad stāvoklis normalizējas un viņš ir Rīgas sv. Pētera un Liepupes draudžu gans. 1997.gadā Raimonds dodas uz Sidneju kalpot latviešu Vienības draudzē kā mācītājs. Pašlaik Stratfīldā viņa draudzē ir ap 160 draudzes locekļu.

No 1991.gada janvāra līdz jūnijam Baltajā baznīcā mācītājs bija Jānis Roga. Dzimis 1941.gada 4.maijā, Rīgā. Mūžībā aizgājis 2008.gada 11.aprīlī. Viņa dzimtsaknes - vecvecāki un vecāki ir no Limbažu puses. Mācījies Rīgas 6.vidusskolā, vēlāk Rīgas 3.profesionāli tehniskajā skolā. Divdesmit piecus gadus nostrādājis Rīgas Medicīnas institūta fotolaboratorijā. Kad Jānis Roga sajuta sirdī aicinājumu kalpot savam Kungam kā mācītājs, viņš iestājās Teoloģijas seminārā. Vēl tikai students būdams, viņš tika norīkots Katlakalna draudzē. 1985.gada 27.janvārī Jānis Roga tika ordinēts par mācītāju. Viņš kalpojis Baltās baznīcas, Dundagas, Iecavas un Mežotnes draudzēs. Kā pēdējās mācītāja kalpošanas vietas no 1997.gada līdz 2000.gadam bija Vecauces, Jaunauces, Priedulas - Vadakstes un Rubas draudzes. Pēc 2000.gada Jānis Roga kādu brīdi vēl palīdzēja pildīt atsevišķus amata pienākumus, taču slimība piespieda mācītāju aiziet ermeritūrā. Pēdējos savas dzīves gadus slimības dēļ viņš bija spiests pavadīt Madlienas pansionātā.

Māc. Andris GrotsNo1993.gada - 1997.gadam Andris Grots kalpo Baltajā baznīcā. Viņš dzimis 1964.gadā 21.aprīlī. Ordinēts 1991.gada 24.februārī. Mācītājs Andris Grots uz pastāvīgu dzīvi no Amerikas uz Latviju pārcēlās 1993.gadā, bet 2011.gadā 24.februārī viņš nosvinēja ordinācijas divdesmito gadskārtu. Bijis 5 Saeimas deputāts. Sarakstījis grāmatu "Nemainīju kanceli pret tribīni". Kalpo Siguldas un Allažu draudzēs un vienreiz mēnesī Centrālcietumā piecu gadu garumā. Ik pa laikam mācītājs dievkalpojumos aizstāj ērģelnieci. Viņa aizraušanās - militārā vēsture, militārā teorija un modernā kaujas tehnika. Mācītājs atceras, ka dzīvodams Bostonā, visa dzīve notika latviešu valodā. Vectēvs - senators, māte-daktere, tēvs - advokāts. Bijusī draudze Bostonā ir Džamaikpleinas Trīsvienības draudze. Mācītājs vienreiz gadā to apciemo. 90 gadu sākumā prakses laiks Latvijā pavadīts pie prāvesta Beimaņa un Mežparka draudzē. Kalpojis Slokas, Mežparka, Baltās baznīcas un Jaunciema draudzēs. Baltajā baznīcā un Siguldas baznīcā tika veikti jumtu remonti. Baltajā baznīcā tika ierīkotas čuguna krāsniņas. Siguldas baznīcā restaurēta baznīcas altāra daļa, lielā zāle, sakristeja, altārglezna un lustras. Siguldas baznīcas smailes galā kā sendienās ir gailis, kas mums liek aizdomāties par Ap. Pēteri un Jēzus pravietojumu. Valsts svētkos Baltajā baznīcā mācītājs uz dievkalpojumiem aicināja Aizsardzības Spēku pārstāvjus.

No 1997.gada - 2007. gadam Baltās baznīcas mācītājs bija Vilnis Jansons. Dzimis 1963.gada 1.martā, Rīgā. Rīga bija arī viņa bērnības un jaunības gadu pilsēta, ar ko saistītas gan skolas gaitas, gan studijas Rīgas Politehniskā institūta Radioinženieru fakultātē, gan visa viņa turpmākā dzīve. Meklējot atbildes uz savas dzīves lielajiem un pašam neatbildamajiem jautājumiem, Vilnis atrada ceļu uz Baznīcu, pie Kristus. Tolaik tas nozīmēja pārvilkt svītru savai laicīgā darba karjerai un nostāties opozīcijā valdošajām varām. Vilnis Jansons uzsāka studijas Teoloģijas seminārā, kas vēlāk pārauga par Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti. Ordinēts 1991.gada 17.martā. Viņš ir kalpojis Kurzemes jūrmalas ciemu draudzēs, tās ceļot un atjaunojot (Kolkas, Rojas un Dārtes draudzēs).Atskatoties uz viņa kalpošanas laiku, jāatzīst, ka Dievs ir devis ražīgi strādāt. Vilnis Jansons bija viens no Latvijas Bībeles biedrības atjaunotājiem un vadītājiem, vēlāk uzņemoties kļūt par Latvijas Jūrnieku misijas vadītāju. Viņa kalpošanas laikā Daugavgrīvas Baltajā baznīcā tika nomainīti logi. Tika uzturēti kontakti ar brāļu draudzi Igaunijā, draudzes pārstāvji no mūsu draudzes un Igaunijas dalījās pieredzes apmaiņā. Baltajā baznīcā notika arī Rīgas draudžu diakonu saieti. Tika rīkotas vasaras nometnes Krimuldas draudzē. Mācītājs Vilnis Jansons no dzīves šķīrās 2007.gada 1.februārī.

Māc. Mārtiņš IrbeNo 2007.-2012. gadam Baltajā drauzē kalpoja mācītājs Mārtiņš Ārijs Irbe. Viņš uzauga latviešu ģimenē trimdā - Indianapolē, ASV. Viņa sieva - Gunta uzauga latviešu ģimenē Toronto, Kanādā. Mārtiņš ar ģimeni (3 bērni: Selga, Kalvis un Inga) pārcēlās kalpot Latvijā 1997.gadā, kur piecus gadus bija Rūjienas Sv.Bērtuļa un Burtnieku draudzes mācītājs. 2003.gadā Māriņš saņēma aicinājumu kalpot kā direktoru Sv.Gregora skolā, Saldū. Citas kalpošanas, kurā Mārtiņš un Gunta aktīvi darobjās bija: Latvijas evaņģēliskā alaianse (starp dibinātājiem); Luterāņi dzīvībai (starp dibinātājiem); Lūgšanas brokastis Latvijā (starp dibinātājiem); Latvijas Via de Cristo (starp dibinātājiem). Mārtiņa kalpošanas laikā tika noturētas divas "Angļu valodas Bībeles nomentes", kas palīdzēja iesākt svētdienas skola mūsu draudzē. Mārtiņš arī juta dziļu vajadzība prakstiski palīdzēt vietējiem ar Zupas virtuvi, kas arī iesākās ar viņa iniciatīvu.

Māc. Kārlis ZikmanisNo 2012.gada Baltāja baznīcā kalpo mācītājs Kārlis Rūdolfs Zikmanis. Dzimis 1969.g. 23.jūnijā latviešu ģimenē Ņūjorkā. Precēts ar Andu, divi bērni: Anna Lēna un Mārtiņš Damiāns. Ir dienējis ASV flotē. Studēja datoru programēšanu Tulane universitātē, Ņūorleānā. Par misionāru kalpoja divus gadus "Friend Ships" misijā Losadželosā. Pārnāca Latvijā 1999.gadā, kur sāka teoloģijas studijas LELB Lutera akadēmijā. Ordinēts 2003.g. 29.novembrī Rīgas Domā. Ir kalpojis Latvijas Jūrnieku misijā (2000-2003); Rūjienas Sv.Bērtuļa draudzē (2000-2008); Burtnieku draudzē (2003-2008); Valmieras Sv.Sīmaņa draudzē (2008-2012); Rubenes draudzē (2009-2012); Trikātas draudzē (2012). Ar sievu - Andu ir starp Latvijas Via de Cristo dibinātājiem.

 

Birkas: Vēsture

Drukāt E-pasta adrese

Lūgsim!

LūgsimŽēlastības pilnais pestītāj, draugs un brāli, kaut es spētu tevi skaidrāk redzēt, tevi pilnīgāk mīlēt un tev tuvāk sekot dienu no dienas. Āmen.

/Sv. Ričarda lūgšana/

DAUGAVGRĪVAS BALTĀ EVAŅĢĒLISKI LUTERISKĀ DRAUDZE

 Baltā baznīca

2, 24, 29, 58

Dievkalpojumi katru svētdienu plkst. 10:00
Ģimenes dievkalpojums
— mēneša pirmajā svētdienā.

Dievnams ir pieejams cilvēkiem ar kustību traucējumiem.

 Draudzes konti

Draudzes vajadzībām (ziedojumiem) —
LV39HABA0551024050077 (Swedbank)

Kapu maksājumiem —
LV42LATB0002010031799 (Norvik Banka)

Reģistrācijas numurs — 90000087696

Ziedojiet ar PayPal: