Lai šī vietne pienācīgi darbotos, mēs jūsu ierīcē izvietojam sīkdatnes (cookies). Lietojot šo vietni, jūs piekrītat sīkfailu izmantošanai.

Par pazemību.

Lūkas ev. 14: 1- 11
Vēlos mudināt uz pārdomām par to, kas ir pazemība, un iedrošināt to apgūt. Pazemība nav iedzimta, tā nav arī saņemama kā dāvana, bet katrs no mums var to mācīties un apgūt. Daudzkārt ceļš uz to ir grūts, jo sākas ar sevis paša iepazīšanu. Sevi vislabāk mēs iepazīstam, kad Dievs ienāk sirdī un mēs ļaujamies Viņa darbībai, atklāsmei un apskaidrībai. Uzdrīkstēties būt ‘patiesam pašam pret sevi. Tomas Mertons, katoļu mistiķis un vairāku grāmatu autors, īsi un kodolīgi raksturo pazemību: “Lepnums padara mūs mākslīgus, pazemība liek mums kļūt īstiem.” Kurš gan negribētu kļūt īsts, patiess?

Domāju, ka ir daudzi aizspriedumi un aplami priekšstati par to, kas ir pazemība. Pazemībai nav nekā kopīga ar zemu pašnovērtējumu, kautrīgumu vai mazdūšību, kas baidās pieņemt lēmumus un uzņemties par tiem atbildību. Pazemība nav skaļi jāapstiprina ar vārdiem, bet tā ir attieksme, kas runā skaļāk par vārdiem. Franču domātājs Fransuā de Larošfuko izteiksmīgi iezīmē viltus pazemības vaibstus: “Pazemība bieži vien ir tikai mākslota padevība, ko izmanto, lai pakļautu citus, tā ir uzpūtības viltīgs manevrs, kura zemojas, lai izceltos, un, kaut arī šī uzpūtība tūkstoškārt pārveidojas, tā nekad nav labāk maskēta un vairāk spējīga pievilt kā tad, ja tā parādās pazemības ietērpā.” Bībele māca tieši un konkrēti, ka grēks ir deformējis cilvēka dabu, ka tai ir raksturīgi paaugstināties un pacelt sevi pāri citiem. Rezultātā cilvēks ir pazaudējis prasmi atšķirt veselīgu lepnumu no augstprātības, pašapziņu no egoisma. Viņš vēlmi paaugstināties prot paslēpt pat aiz pazemības maskas. Kārdinātājs nemitīgi cenšas iegrūst vienā no galējību grāvjiem – pārvērtēt savas spējas vai arī krist mazvērtības kompleksu gūstā. Jēzus var atbrīvot un dziedināt no tām abām, bet vai esi gatavs saskatīt un godīgi atzīt to, kas notiek ar tevi?
Jēzus apciemo ievērojamu farizeju. Vīrs, kuru ciena un augstu novērtē citi farizeji un vairums no dievbijīgajiem jūdiem. Viņa viedoklī ieklausās un to respektē. Kāpēc Jēzus dodas pie šī vīra? Jēzus ir vairākkārtīgi saticies ar farizejiem un ir iepazinis viņu dievbijību vienlaikus neīstumu jeb liekulību, augstprātību un paštaisnību, tomēr viņš iet pie varenā un ne visai draudzīgi noskaņotā farizeja. Jēzus apliecina, ka Dievs meklē ikvienu cilvēku un var atklāt un dāvināt tādu dziedināšanu, kas katram ir nepieciešama. Farizejam Jēzus atklāj augstprātības postu un pazemības svētību, lai atvērtu sirdi nožēlai, piedošanai un dziedināšanai.
Viesmīlība ir neīsta, jo aiz tās slēpjas farizeju viltība. Viltības mērķis ir pārbaudīt, vai Jēzus ir patiesi Dieva sūtīts. Farizeji ir satraukušies par Jēzus popularitāti. Arvien biežāk ļaudis runā par Jēzu kā par Dieva sūtītu pravieti. Jēzus vārdiem piemīt ārkārtīgi liels spēks. Viņš dziedina slimos, atbrīvo ļauno garu apsēstos un pat uzmodina mirušos. Bažas ir par spēcīgu konkurentu, kurš, neskatoties uz farizeju ietekmi un stāvokli sabiedrībā, atmasko viņu paštaisnību un neīstumu. Farizeji vēlas pieķert Jēzu kādā nelikumībā, lai apsūdzētu Dieva baušļu neievērošanā un pārkāpšanā. Nav efektīvākās aizsardzības par uzbrukumu. 
Jēzus noprot farizeju viltību, tādēļ Viņš vērš farizeju uzmanību uz dziedināšanu sabatā un pulcēšanos pie svētku mielasta. Jēzus paveic brīnumu un dziedina slimo. Viņš apzināti to dara sabatā jeb sestdienā. Jēzus rīcība ir izaicinājums farizejiem iepazīt sevi, atklāt nepieciešamību pēc apžēlošanas un grēku piedošanas.  Jūdiem sestdiena ir svēta diena. Tajā ir aizliegts strādāt. Farizeji ir sastādījuši sarakstu ar visa veida aktivitātēm, kas būtu uzskatāmas par darbu. Starp tām ir arī slimo dziedināšana. Farizeji ne tikai studē bauslību jeb Dieva likumus, bet arī dedzīgi cenšas tos pildīt. Viņiem ir svarīgi dzīvot saskaņā ar Dieva prasībām un tik pat būtiski, ka apkārtējie to pamana un atzinīgi novērtē. Viņi ir radījuši nevainojamu savas dievbijības tēlu, tomēr aiz ārēji nevainojamā veidola ir pazudis saturs- mīlestība uz Dievu un līdzcilvēkiem, kā arī spēja kritiski izvērtēt pašiem sevi.
Farizeji dara visu, lai izvairītos no ikvienas rīcības, kas varētu mest kaut mazāko aizdomu ēnu uz viņu dievbijību. Ārējais tēls un apkārtējo atzinīgs novērtējums kļūst svarīgāks par attiecībām ar Dievu un līdzcilvēkiem. Šī iemesla dēļ viņi ir apmulsuši par dziedināšanu sabatā un Jēzus jautājumiem. Mūsdienās reti tiek apbrīnota dievbijība. Parasti cilvēki vairāk ievērības un atzinības velta pārticībai un veiksmīgai karjerai, un ikvienam, kuram ir izdevies to iegūt.  Risks ir aiz ārēji veiksmīgi un pievilcīgi izveidota „veiksmes stāsta” pazaudēt dzīves saturu un pašam sevi. 
Jēzus dziedina sabatā un savu rīcību pamato ar uzskatāmu piemēru. Katrs, arī farizeji, darīs visu, lai glābtu tuvinieka vai mājdzīvnieka dzīvību, un nedomās vai ir vai nav sabats. Tā Jēzus izaicina farizejus atklāt no jauna, ka nevis nevainojams ārējais tēls ir svarīgs un ko apkārtējie padomās, bet spēja saskatīt un saklausīt Dievu un līdzcilvēkus, kā arī viņiem palīdzēt. To kavē tukša lepnība un pašpaaugstināšanās.
Jēzus farizeju vēlmi paaugstināties atmasko ar piemēru no kāzu mielasta un vietu izraudzīšanos pie svētku galda. Runa nav par pareizās vietas izvēli kāzu mielastā, bet par spēju sevi nepaaugstināt pār citiem. Jēzus nosoda nevis mērķtiecīgu cilvēku, bet tādu, kurš grib sevi izcelt un citus noniecināt, sevi pagodināt, bet citus pazemot. Tukša lepnība, ko holandiešu domātājs Benedikts Spinoza ir diezgan precīzi attēlojis: „Tā sauktā tukšā lepnība ir tāda pašapmierinātība, ko uztur vienīgi pūļa viedoklis, un, kad tas zūd, tad zūd arī paša pašapmierinātība, proti, tas augstākais labums, kas katram mīļš. Šā apstākļa dēļ tas, kura lepnībai pamatā ir pūļa viedoklis, ikdienā allaž ir norūpējies. Viņš nopūlas un izmēģina visu, lai tikai saglabātu savu reputāciju. Pūlis taču ir svārstīgs un mainīgs, un tāpēc, ja labo slavu nesargā, tā ātri izgaist. Turklāt tā, ka visi alkst pūļa atzinības, tad katrs viegli aizēno cita reputāciju un visa minētā rezultātā, tā kā apstrīdēts tiek tas, ko uzskata par augstāko labumu, rodas milzīga vēlme citam citu jebkādā veidā apspiest, un tas, kas galu galā izrādās uzvarētājs, savu lepnību vairāk var pamatot ar to, ka kaitējis citiem, nekā ar to, ka darījis labu pats sev.”
Ko Jēzus atklāj tev, tukšu lepnību vai mazvērtības sajūtu? Lai kas tas būtu, Viņš klauvē, lai tu atvērtu sirdi piedošanai un dziedināšanai. Viss iesākas ar uzdrīkstēšanos būt patiesam pašam pret sevi un to uzticēt Jēzum. Tā tu atver sirdi Jēzum un līdz ar to arī Dieva dāvinātai žēlastībai un palīdzībai. Tu iepazīsti sevi un vienlaikus saskati visu, ko Dievs ir devis un dod. Visskaidrāk tu iepazīsti Dievu un visu, ko Viņš dāvina vai dara tevis labā, no Bībeles un īpaši no Evaņģēlija vēsts. Un nepārproti, Jēzus nosoda nevis farizeju centienu izkopt dievbijību, bet gan to, ka viņi dievbijību uztvēra, kā pašu spēkiem iegūtus un nevis Dieva dāvinātus sasniegumus. Pazemība sākas ar apziņu, ka viss ir no Dieva un Viņa žēlastības, bet ikviens no mums Dieva priekšā mēs esam kā lūdzēji un saņēmēji. Nav iemesla paaugstināties vai pacelt sevi pāri citiem. Pazemīgs cilvēks apzinās savas spējas, spēkus un talantus, taču viņš arī skaidri zina, ka tie ir vienīgi Dieva doti un uzticēti, lai palīdzētu citiem. 
Jēzus var paaugstināties pār visiem, bet Viņš arvien meklē mūsu sirdis, lai kalpotu – atraisītu, dziedinātu un augšāmceltu jaunai dzīvei. Viņš nāk pie mums katrā lūgšanu reizē un dievkalpojumā, lai katrs no mums sastaptu Viņu, iepazītu sevi un pieredzētu piedošanu un dziedināšanu tieši tādu, kāda katram ir aktuāla. Viņš dod mums visas iespējas mācīties un apgūt patiesu pazemību, pazemību, kas dara mūs par īstiem.      
Āmen

Drukāt E-pasta adrese

Lūgsim!

Lūgsim>Dievs, mēs esam viens ar Tevi. Tu mūs esi radījis, lai mēs būtu viens ar Tevi. Tu esi mums mācījis, ka tad, ja mēs esam atvērti cits pret citu, Tu paliec mūsos. Palīdzi mums saglabāt šo atvērtību un cīnīties par to visiem spēkiem. Kad mēs pieņemam cits citu – pilnīgi, līdz galam, plaši atvērtu sirdi –, tad tas esi Tu, ko mēs pieņemam un mīlam ar visu savu būtni. Jo mūsu būtne ir Tavas būtnes sirdī, un mūsu gars sakņojas Tavējā. Piepildi mūs ar mīlestību un ļauj, lai mīlestība vieno cilvēkus, kaut arī dažādi ir ceļi, kurus ejam. Āmen.

/Tomasa Mērtona lūgšana/

DAUGAVGRĪVAS BALTĀ EVAŅĢĒLISKI LUTERISKĀ DRAUDZE

 Baltā baznīca

2, 24, 29, 58

Dievkalpojumi katru svētdienu plkst. 10:00
Ģimenes dievkalpojums
— mēneša pirmajā svētdienā.

Dievnams ir pieejams cilvēkiem ar kustību traucējumiem.

 Draudzes konti

Draudzes vajadzībām (ziedojumiem) —
LV39HABA0551024050077 (Swedbank)

Kapu maksājumiem —
LV42LATB0002010031799 (Norvik Banka)

Reģistrācijas numurs — 90000087696

Ziedojiet ar PayPal: