Lai šī vietne pienācīgi darbotos, mēs jūsu ierīcē izvietojam sīkdatnes (cookies). Lietojot šo vietni, jūs piekrītat sīkfailu izmantošanai.

Uztici savas dusmas Kristum.

Mateja ev. 5:20 – 26
Dusmām piemīt liels, bet postošs spēks. Visticamāk, katrs ir pieredzējis to, ka dusmās var pateikt un izdarīt, ko tādu, ko pats pirms tam ir kritizējis un nosodījis. Tieši šī iemesla dēļ franču domātājs un esejists Mišels de Montēņs ir secinājis: „Neviena kaislība tik ļoti neaptumšo spriešanas skaidrību kā dusmas.” Kad dusmu „karstums” rimies, sajūtas ir līdzīgas tām, kas ir brīdī, kad pamosties no ļauna murga. Ir tikai viena būtiska atšķirība, pēc slikta sapņa tu atver acis un priecājies, ka viss sliktais ir izgaisis kā migla, bet pēc nesavaldītas dusmu lēkmes – ne vienmēr viss ir beidzies. Var būt vainas apziņa un nožēla, jo visbiežāk esi sāpinājis un nodarījis pāri tiem, kurus mīli vai kuri nekā slikta nav izdarījuši. Ko darīt ar dusmām? Atbrīvoties vai atteikties no tām, vai tas ir izdarāms un vai tas ir nepieciešams? Tātad mūsu pārdomu tēma: dusmas un ko ar tām iesākt. 

Cilvēks ir emocionāls, viņš jūt un emocionāli reaģē uz notiekošo. Dusmas ir viena daļa no šīs atbildes reakcijas. Nav ieteicams pilnībā atteikties vai atbrīvoties no dusmām, jo līdzīgi citām emocijām, tās ir cilvēka dzīvības pazīme. Uzskatu, ka taisnība ir spāņu filozofam un rakstniekam Baltazaram Grasianam: „Kuru nekas nespēj sadusmot, tam nav sirds, bet nejūtīgs nespēj būt personība.” Vai šis apgalvojums ir pretrunā ar Kalna svētrunā pausto Jēzus mācību? Noteikti nav. Virspusēji ir skaidrot Jēzus vārdus kā pilnīgu aizliegumu dusmoties. Nē, Viņš brīdina no tā, cik postošas var būt sekas nesavaldītām dusmām. Tās rada naidu, vēlmi atriebties un nogalināt otru vispirms domās tad ar vārdiem, kas var radīt vēlmi otru pazemot vai pat fiziski noslepkavot. Problēma nav pašās dusmās, bet tajā vai spēj dusmas kontrolēt un savaldīt, vai gluži pretēji dusmas pārņem tevi un tu vairs nekontrolē savas domas, vārdus un rīcību. 
Parasti dusmas ir cilvēka atbilde, uz kādu nepatīkamu pieredzi, kas skar viņu personīgi, viņa tuviniekus vai draugus, vai pat pilnīgi svešus cilvēkus. Tie var būt vārdi, kas ievaino, pazemo un noniecina, tā var būt attieksme, tā var būt rīcība, kas sāpina un pazemo. Tātad dusmu cēlonis parasti ir emocionāls vai fizisks ievainojums. Neticu, ka uz to var noraudzīties vienaldzīgi. Vienaldzība var būt bīstams signāls par nejūtīgumu. Nez vai nejūtīga cilvēka sirdī būs vieta iejūtībai un līdzjūtībai. Taču ne mazāk bīstama ir padošanās dusmām, jo tad iznākums var būt ļoti traģisks. Nesavaldītas dusmas rada naidu, kas ilgtermiņā sagrauj pašu cilvēku un nevis viņa pāridarītāju. Tie ir jautājumi, par kuriem katrs visticamāk ir domājis un ir meklējis atbildes. Bet kā savaldīt dusmas?
Savaldīt dusmas nenozīmē tās ignorēt vai apslāpēt, bet gluži pretēji tās atzīt. Diezgan bieži sadzīves konfliktos svarīgi ir nenoklusēt to, ka otra cilvēka vārdi, attieksme vai rīcība ir sāpinājusi vai ir bijusi nepatīkama. Atzītas dusmas lielā mērā zaudē savu postošo spēku, bet noliegtas vai apslāpētas dusmas ir ārkārtīgi bīstamas. Tās var salīdzināt ar aktīvu, bet snaudošu vulkānu, kas ātrāk vai vēlāk var pēkšņi aktivizēties un nodarīt lielu postu. 
Nav šaubu, ka ir brūces, kuras ar laiku pašas sadzīst, bet ir tādas, kuras nesadzīst, ja tās ignorē. Šādas brūces ir nepieciešams ārstēt, jo pretējā gadījumā tās pēc kāda laika sāk strutot. Līdzīgi mēdz notikt ar dvēseles brūcēm, ja tās nedziedina. Kā saņemt dziedināšanu? Atzīt savas dusmas pat tad, ja tas uzreiz neko nemaina, taču tas ir nozīmīgs solis tuvāk Kristum un dziedināšanai, ko Viņš var dot. Dusmu brīdī tu visā pilnībā vari izdzīvot savu nespēju tikt galā ar situāciju un pats ar sevi. Nepatīkami ir to saskatīt un atzīt. Gribas sekot rakstu mācītāju un farizeju taisnībai – izlikties labākam nekā īstenībā esi, vēlamo uzdot par esošo. Liels kārdinājums ir aizmirst, ka Dievs katru no mums pazīst daudz labāk nekā mēs paši sevi un ka nav nekādas iespējas no Viņa paslēpties, pat ne aiz ārēji dievbijīgas un svētas dzīves. Cilvēcīgi ir meklēt attaisnojumus, var sacīt, ka ir dažādas dusmas – svētas un nesvētas. Kurš gan konflikta laikā atzīs, ka viņa dusmas ir nesvētas, bet oponenta – svētas? Visticamāk neviens.
Dusmas, naids un atriebība, grūti pateikt, kur beidzas viena un sākas otra, un tad - trešā. Katra shēma ir nepilnīga, tomēr nav šaubu, ka nesavaldītas dusmas rada naidu.  Vēlos izstāstīt kādu atgadījumu, kas uzskatāmi ilustrē to, ko naids nodara cilvēka dvēselei. „Reiz skolotāja palūdza saviem audzēkņiem uzrakstīt uz papīra lapas visu to cilvēku vārdus, kurus viņi ienīst. Kad tas tika izdarīts, skolotāja palūdza, lai nākamā dienā katrs paņem līdzi uz skolu sainīti ar tik daudz tomātiem, cik cilvēku ir nīstamo sarakstā. 
Kāds atnesa divus, cits trīs, vēl kāds piecus vai pat desmit tomātus. Skolotāja palūdza, lai bērni atnestos sainīšus nēsā sev līdzi divas nedēļas, taču jau pēc pāris dienām skolnieki sāka žēloties, ka pūstošie dārzeņi nelāga smako. Dažiem no bērniem bija grūti visur nesāt līdzi desmit tomātus. Turklāt smaka bija asa un nepatīkama.
Pēc nedēļas skolotāja sapulcināja bērnus klasē, uzklausīja viņu sūdzības un teica: „Sainītis ar bojātiem tomātiem līdzinās tam, ko nēsājat savās sirdīs, kad kādi no cilvēkiem jums ir netīkami. Naids saēd dvēseli un dara to par slimu. Jūs nespējat izturēt nedēļu vecu bojātu tomātu smaku, iedomājieties to kāds „aromāts” ir rūgtumam un niknumam, ko katru dienu nesat savās sirdīs.” 
Sirds ir skaists dārzs, kas regulāri jāattīra no nezālēm, t.i. jāpiedod visiem tiem, kuri tevi ir sadusmojuši. Tas atbrīvo vietu patiešām labām lietām.”
Jēzus aicina mūs iziet no bailēm atzīt savu vājumu un nespēku, un lūgšanā atvērt Viņam sirdi, visu tajā notiekošu līdz ar emocijām un ievainojumiem uzticēt Viņam. Viņš cels gaismā un dziedinās to, ko laiks un tu pats nespēj dziedēt. Solis pretim Dievam un izlīgumam ar Viņu, kas kļūst par motivāciju izlīgt ar tiem, kuriem esi nodarījis sāpes, un tiem, kuri ir tevi sāpinājuši.
Neviens no mums nav pasargāts no dusmām. Tās nevajag noliegt vai apslāpēt, tām nedrīkst dot vaļu, bet tās var atzīt un uzticēt Kristum. Tuvojies Kristum un lūgšanā atver sirdi, un tu pieredzēsi to, cik liels ir Viņa spēks tavā nespēkā, un cik brīnišķīga ir Viņa piedošana. Tā visu dara jaunu, ieved izlīgumā ar Dievu un dod spēku izlīgt ar pāridarītājiem.
Āmen

Drukāt E-pasta adrese

Lūgsim!

LūgsimVisuvarenais Dievs, dod, ka mēs spējam ikdienas nomest Ēģiptes kalpības un grēku jūgu, un pārādīties Tavas majastātes priekšā debesīs, caur Jēzu Kristu mūsu Kungu. Āmen.

/Ambrosa lūgšana/

DAUGAVGRĪVAS BALTĀ EVAŅĢĒLISKI LUTERISKĀ DRAUDZE

 Baltā baznīca

2, 24, 29, 58

Dievkalpojumi katru svētdienu plkst. 10:00
Ģimenes dievkalpojums
— mēneša pirmajā svētdienā.

Dievnams ir pieejams cilvēkiem ar kustību traucējumiem.

 Draudzes konti

Draudzes vajadzībām (ziedojumiem) —
LV39HABA0551024050077 (Swedbank)

Kapu maksājumiem —
LV42LATB0002010031799 (Norvik Banka)

Reģistrācijas numurs — 90000087696

Ziedojiet ar PayPal: