Lai šī vietne pienācīgi darbotos, mēs jūsu ierīcē izvietojam sīkdatnes (cookies). Lietojot šo vietni, jūs piekrītat sīkfailu izmantošanai.

Tavs eņģelis tev dziedās un ar tevi smiesies ik dienu.

Autors: Māc. Normunds Celmiņš.

Lūkas ev. 2: 41 – 52
No sirds sveicu ikvienu māmiņu un vecmāmiņu! Māmiņa katram ir viena vienīgā un īpašā. Viņa ir pirmā, kura samīļo tikko piedzimušo bērnu. Spēcīgs iedrošinājums, kas bez vārdiem apstiprina, ka esi gaidīts, mīlēts un uzņemts ģimenē. Ģimene - drošība lielajā un svešajā pasaulē. Būtiska ir abu vēcāku loma un ieguldījums, tāpēc šajā svētku dienā mudinu uz pārdomām par vēcāku aicinājumu.

 

Dievs katra cilvēka sirdī ir ielicis ilgas pēc mīlestības, kas pieņem. Tā dod drošības sajūtu, ka neesi nejaušības pēc ienācis pasaulē. Māte ir pirmā, kura dod bērnam patvērumu un drošību  savā ķermenī. Vēlos to ilustrēt ar nezināma autora  pierakstītu stāstu. “Reiz kāds no bērniņiem, kam teju, teju bija jādzimst, jautāja Dievam: “Dzirdēju, ka tu grasies mani sūtīt uz zemi – kā gan, lai es tur dzīvoju, tik mazs un nevarīgs?”

Dievs atbildēja: “Esmu tev izmeklējis eņģeli, kurš tevi sagaidīs un aprūpēs.”

“Bet te debesīs esmu tik priecīgs, varu smieties un dziedāt,” nopūtās bērns.

“Tavs eņģelis tev dziedās un ar tevi smiesies ik dienu. Tu jutīsi viņa mīlestību un būsi tik pat laimīgs kā te.” – mazuli mierināja Dievs.

“Un kā gan es sapratīšu, ko ļaudis uz zemes runā?” nerimās bērns.

“Tavs eņģelis tev teiks visskaistākos un vismīļākos vārdus. Ar lielu pacietību un mieru viņš iemācīs runāt arī tevi.”

Mazais tomēr nerimās: “Esmu dzirdējis, ka uz zemes dzīvo arī slikti cilvēki – kas mani pasargās?”

Dievs atbildēja: “Tavs eņģelis tevi sargās, kaut arī paša dzīvība būtu apdraudēta.”

“Bet es būšu bēdīgs, jo nesatikšu tevi!”

“Tavs eņģelis tev stāstīs par mani un pasauli, un parādīs tev ceļu pie manis. Tā es vienmēr būšu tavā tuvumā.”

Šajā brīdī debesīs valdīja klusums, iztālēm jau bija dzirdamas balsis no zemes. Mazais vēl satraukti iejautājās: “Dieviņ, pirms es dodos prom, saki, kā sauks manu eņģeli?”

Dievs pasmaidīja un klusi noteica: “Vārds nav svarīgs. Tu viņu sauksi par mammīti.”

Nākošā drošības saliņa ir ģimene. Vēlos ģimeni salīdzināt ar cilvēkiem, kuri ir sapulcējušies ap ugunskuru. Tas vieno, silda un rada patvērumu. Uguns nedeg pati no sevis. Tā kādam ir jāiededz un jāuztur. Uguns, kas vieno ģimeni, ir mīlestība starp ģimenes tēvu un māti. Šī mīlestība līdzīgi ugunij ugunskurā ir jāuztur un jāsargā. To var paveikt vienīgi, ja abi, tēvs un māte uzupurējas viens otra labā un savstarpējās attiecībās iegulda labāko no sevis. Vecāku savstarpējā mīlestība rada neredzamu drošības spilvenu, kas būtiski ietekmē un veido bērna personību un dzīves gājumu. 

Vēcāki ir tikai cilvēki, katrs ar savām vājībām, trūkumiem un dzīves ievainojumiem. Parasti vecāki vēlas dod labāko savam bērnam, tomēr ne vienmēr viss izdodas kā gribētos. Būtisks atbalsts ir ticība Dievam. Ticība neatbrīvo no grūtībām un kļūdām, bet tā palīdz satvert Dieva doto piedošanu, spēku, gudrību un mīlestību, ka paši vecāki turpina piedzīvot pārmaiņas un izaugsmi. Viņi turpina mācīties dzīvot ar prieku un pateicību. Viņi nav tikai savu bērnu pamācītāji un padomu devēji, bet arī paši ir atvērti Dieva pamācībām un padomiem. Liecību par to mēs varējām saklausīt šodien dzirdētajā evaņģēlija fragmentā par Jēzus bērnību.

Dievbijība raksturo ne tikai Jēzus vecāku uzskatus, bet tā caurvij visu viņu dzīves veidu. To apstiprina tas, ka Jāzeps un Marija ik gadus kopā ar citiem svētceļniekiem Pashā svētkos apmeklē Jeruzalemes templi. Turklāt viņi uzkavējas tur līdz pat svētku beigām. Vēl zīmīga liecība par viņu nodošanos Dievam ir tas, ka viņi arī divpadsmit gadīgo Jēzu ir paņēmuši līdzi uz svētkiem templī. Bauslība nosaka, ka jaunietis trīspadsmit gadu vecumā kļūst par pilntiesīgu draudzes locekli, kura pienākums ir vismaz reizi gadā apmeklēt templi. Jēzus vecāki jau savlaicīgi māca un sagatavo dēlu piederībai draudzei un dievbijīga jūda pienākumiem. Vecāku ticība un tās praktizēšanas piemērs uzrunā daudz skaidrāk nekā tikai ar vārdiem izteiktas pamācības. 

Pirmajā mirklī var būt neizpratne par to, kāpēc Jāzeps un Marija Jēzu sāk meklēt tikai pēc vienas dienas gājuma atceļā uz mājām. Vai tā ir paviršība? Varbūt nolaidība? Noteikti, ka nē. Viņi dodas uz svēto pilsētu kopā ar saviem radiniekiem, cilvēku ir gana daudz, lai nepamanītu, ka Jēzus nav kopā ar svētceļniekiem. Turklāt vecāku pārliecība, ka Jēzus ir kopā ar radiniekiem, ir skaidra liecība tam, ka starp vecākiem un Jēzu valda savstarpējā uzticēšanās un sapratne. Viņi nepieļauj pat varbūtību, ka Jēzus varētu nepaklausīt vai nedoties kopā ar visiem uz mājām. Brīnišķīgi un svarīgi ir vecākiem uzdrīkstēties uzticēties saviem bērniem, dot viņiem izvēles brīvību un ļaut pieņemt pašiem lēmumus, nebaidoties, ka viņi var kļūdīties. Tātad Jēzus uzkavēšanās templī ir kaut kas neparasts un negaidīts.  

Jēzus nav apmaldījies un nav kļūdas pēc ieklīdis templī. Nekas neliecina, ka tā ir apzināta nepaklausība vecākiem. Tā ir Dieva vadība, kas atklāj Jēzum Viņa misiju un aicinājumu. Mācītājs Vilis Augstkalns šo notikumu paskaidro: „Šai palikšanai acīmredzami bija jābūt… Aiz tās ir Gars, kas Jēzu skar, satver, pilda un vada, ieved citā noskaņā, citā vidē, līdz tam nebijušā apziņas kāpinājumā. To, ka Viņš ir prom no saviem vecākiem, Jēzus pat šajās dienās nejūt. Viņš ir pilnīgi aizņemts ar to jauno, kas pilda Viņa būtni, kam pieder visa Viņa uzmanība… Ļoti izteiksmīgs ir kontrasts: no vienas puses, vecāku neizpratne, pat bailes par ārkārtīgi neparasto situāciju, un Jēzus pilnīgais miers un pat neizpratne par viņu satraukumu, no otras puses. Vecāku uztverē viss pilnīgi neizprotams, Jēzus uztverē – viss pats par sevi saprotams.”

Vēcāki ir satraukušies un sadusmojušies par to, ka Jēzus nav kopā ar visiem devies uz mājām. Marijas vārdi izsaka abu vecāku pārmetumus, tomēr būtiskāka ir neparastā Jēzus atbilde un Marijas reakcija uz to. Jēzus necenšas taisnoties, bet apliecina savu aicinājumu darboties debesu Tēva jeb Dieva lietās. Skaidra liecība, ka vecāku aicinājums ir dot atbalstu un sagatavot bērnu tam brīdim, kad viņš var pieņemt patstāvīgu lēmumu un pamazām sākt aiziet no vecākiem, viņu aizgādnības un palīdzības, lai kļūtu par pieaugušu cilvēku. Ar to brīdi, kad bērns kļūst nobriedis un pieaudzis, vecāku un bērnu attiecībām ir jāmainās. Tās pārtop par attiecībām starp līdzīgiem partneriem. Sena tautas gudrība māca, ka bērniem nepiedien pamācīt savus vecākus, tomēr ir saprātīgi, ka vecāki uzdrīkstas ieklausīties bērnu viedoklī. Varbūt situācijas, ka caur pieaugušiem bērniem runā pats Dievs.

Marija  neizprata Jēzus atbildi, viņa dzirdēto paturēja ne tikai prātā, bet arī sirdī. Uzklausīt Dieva vārdus un tos paturēt sirdī, labs iedrošinājums ikvienam no mums tuvoties Dievam un pieredzēt, ka Viņš atver sirdi, veido un vada mūsu dzīvi. Viņš sagaida no mums aktīvu līdzdalību, kaut gan tā ir tikai mūsu atsaukšanās Dieva uzrunai un mīlestībai, kā arī gatavība saņemt un dalīties ar Viņa dotajām dāvanām – piedošanu, mīlestību un prieku.

Kļūt par vecākiem ir brīnišķīgs un atbildīgs aicinājums – dot drošību, atbalstu un audzināt, lai liecinātu par visas mīlestības un drošības avotu – Dievu. Vecāki ar savstarpējo mīlestību un personīgo dievbijību ir labs piemērs un iedrošinājums bērnam uzsākt patstāvīgu dzīvi, kurā viņam pašam ir jāiemācās izdarīt izvēles un pieņemt lēmums. Bet pāri par visu ar pateicību paturi prātā un sirdī visu labo, ko vecāki, īpaši māmiņa ir devusi tev un tavai dzīvei. 

Āmen

Drukāt