Lai šī vietne pienācīgi darbotos, mēs jūsu ierīcē izvietojam sīkdatnes (cookies). Lietojot šo vietni, jūs piekrītat sīkfailu izmantošanai.

Krusta ceļš

Autors: Māc. Normunds Celmiņš.

1. stacija. Jēzus Ģetzemanes dārzā. (Mk 14:32-38)

32. Un tie nāca uz kādu vietu, kurai vārds Ģetzemane, un Viņš Saviem mācekļiem saka: "Palieciet šeit, kamēr Es Dievu lūgšu." 

33. Un Viņš paņēma līdzi Pēteri, Jēkabu un Jāni un iesāka baiļoties un trīcēt, 

34. un tiem saka: "Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei. Palieciet šeit un esiet nomodā." 

35. Un, nedaudz pagājis, Viņš krita pie zemes un lūdza, ja tas varētu būt, lai tā stunda Viņam aizietu garām. 

36. Un Viņš sacīja: "Aba, Tēvs! Tu spēj visu. Ņem šo biķeri no Manis! Tomēr ne ko Es gribu, bet ko Tu gribi." 

37. Un Viņš nāk un atrod tos guļam un saka Pēterim: "Sīmani, tu guli? Vai tu nevienu stundu nespēj būt nomodā? 

38. Esiet nomodā un lūdziet Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā. Gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja."

Grūtākais brīdis ikviena dzīvē ir cīņa, ko izcīna vienatnē. Nav ne tuvinieku, ne draugu, bet ir izaicinājums, ar ko ir jāsastopas, esi tu un Dievs. Prātā ir daudz jautājumu, varbūt pat šaubas un bažas par to, kas un kā notiks. Tu izdzīvo savu nespēku un vājumu, kā arī to, cik grūti pieņemt Dieva gribu. Nav cita drošāka patvēruma par lūgšanu. Lūgšana atver sirdi Dieva spēkam, kas palīdz pieņemt Dieva gribu kā labāko no visām iespējām.

Lūgsim: Kungs, dāvini mums spēku un gudrību, ka visās lietās meklējam un pieņemam Tavu gribu, caur Jēzus Kristu, Tavu Dēlu, mūsu Kungu.

 

2. stacija. Jēzus tiek notiesāts un sagūstīts. (Mt 26: 47- 50)

47. Un, Viņam vēl runājot, redzi, nāca Jūda, viens no divpadsmit, un viņam līdzi liels ļaužu pulks no augstajiem priesteriem un tautas vecajiem ar zobeniem un nūjām. 

48. Bet nodevējs bija tiem devis tādu zīmi un sacījis: "Kuru es skūpstīšu, tas ir Tas, To gūstait." 

49. Un tūdaļ viņš piegāja pie Jēzus un sacīja: "Esi sveicināts, rabi," - un skūpstīja Viņu. 

50. Bet Jēzus tam sacīja: "Draugs, kāpēc tu esi šeit?" Tad tie piegāja pie Jēzus, pielika Tam rokas un To saņēma.

Nav nekā sāpīgāka par tuva cilvēka nodevību un pāridarījumu. Ne vienmēr pats cilvēks apzinās, ko dara, cik ļoti sāpina un ievaino. Turklāt ikviens var paklupt, pievilt Dievu, pats sevi un tos, kurus mīl. Lai cik tas skanētu skarbi, tomēr visvairāk cilvēks sāpina un nodara pāri tiem, kurus viņš mīl. Gluži kā apustulis Pāvils apliecina: “ Jo es pats nesaprotu, ko daru; jo nevis to, ko gribu, es daru, bet, ko ienīstu, to es daru... Jo es zinu, ka manī, tas ir, manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs. Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne.

Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru.” (Rom 7: 15 - 19 ) Jēzus, pieredzējis mācekļa nodevību ar skūpstu, nenovēršas, bet var palīdzēt piecelties arī tam, kurš ir pievīlis sevi, citus un Dievu. 

Lūgsim: Kungs, dāvini mums drošu pārliecību, ka mūsu dzīves uzticami liecina par labo vēsti, ko Tu mums esi atnesis.

3. stacija. Jēzus augsto priesteru priekšā. (Mk 14: 55, 60- 64)

55. Bet augstie priesteri un visa tiesa meklēja liecību pret Jēzu, lai Viņu nonāvētu, un neatrada. 

60. Un augstais priesteris piecēlās, nostājās vidū un jautāja Jēzum, sacīdams: "Vai Tu uz to nekā neatbildi, ko šie pret Tevi liecina?" 

61. Bet Viņš cieta klusu un neatbildēja nekā. Un atkal augstais priesteris Viņam jautāja un sacīja: "Vai Tu esi Kristus, Augsti teicamā Dēls?" 

62. Bet Jēzus sacīja: "Tas Es esmu. Un jūs redzēsit Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas un nākam ar debess padebešiem." 

63. Tad augstais priesteris saplēsa savus svārkus un saka: "Kam vēl vajag liecinieku? 

64. Jūs Viņa zaimošanu esat dzirdējuši! Kā jums šķiet?" Bet tie visi Viņu notiesāja, ka Viņš nāvi esot pelnījis.

Patiesību nevar piesavināties vai piekukuļot. Tā arvien ceļ gaismā ikvienu netaisnību un melus, tā atmasko liekulību un uzrāda grēku jeb atkāpšanos no Dieva. Patiesība visiem ir vienāda, neatkarīgi no amata, varas vai naudas. To var atzīt vai noliegt, bet bieži tā ir ļoti nepatīkama un neērta. Liels kārdinājums ir meklēt iespējas apklusināt patiesību par sevi un grēku. Tad visi līdzekļi, šķiet, ir noderīgi, lai apslēptu patiesību, bet, ja tas nelīdz, tad patiesībā ir jāiznīcina – jāsit krustā. Jēzus mūsu netaisnības ir uzņēmies uz saviem pleciem, lai atbrīvotu, dziedinātu un darītu mūs par tādiem, kuriem ir drosme iestāties par patiesību un taisnību.

Lūgsim: Kungs, dāvini mums Tavu taisnīguma izjūtu, ka mēs nepagurstam iestāties par Tavas apsolītās valstības taisnību.

4. satcija. Pēteris noliedz Jēzu. (Mk 14: 66- 72)

66. Un, kad Pēteris bija pils pagalmā, nāk viena no augstā priestera kalponēm 

67. un, redzēdama Pēteri sildāmies, to uzlūkoja un sacīja: "Tu arī biji ar Jēzu Nacarieti." 

68. Bet viņš liedzās, sacīdams: "Es Viņu nepazīstu un nesaprotu, ko tu runā." Un tas izgāja priekšnamā. 

69. Un kalpone viņu atkal redzēja un sāka stāstīt tiem, kas klāt stāvēja: "Šis vīrs ir viens no tiem." 

70. Bet viņš atkal liedzās. Un pēc maza brīža tie, kas apkārt stāvēja, atkal Pēterim sacīja: "Patiesi, tu esi viens no tiem, jo tu esi galilietis." 

71. Un viņš sāka lādēties un dievoties: "Es nepazīstu to cilvēku, par ko jūs runājat." 

72. Un tūliņ gailis dziedāja otru reizi; un Pēteris atcerējās tos vārdus, ko Jēzus tam bija sacījis: "Pirms gailis divi reizes dziedās, tu Mani trīs reizes aizliegsi." Un, pie atziņas nācis, viņš iesāka raudāt.

Nav viegli palikt uzticīgam patiesībai īpaši tad, ja ir jānostājas pret vairākumu vai arī pret tiem, kuriem pieder vara un nauda. Tas ir grūti un bīstami, jo uz spēles ir likta ne tikai labklājība, bet arī dzīvība. Tas ir līdzīgi kā peldēt pret straumi. Jēzus zina katru no mums, mūsu vājumu un nespēku, kad to atzīstam Viņam, tad Viņš kļūst par mūsu spēku. Viņš nenovērsās un neatgrūda neuzticīgo Pēteri, Viņš pieņems un caur piedošanu piecels arī Tevi. Viņš dos drosmi un gudrību apliecināt patiesību.

Lūgsim: Kungs, dari mūs par patiesiem un godīgiem, ka mēs nebaidāmies teikt patiesību pat tad, kad tas ir grūti. 

5. stacija. Jēzus tiek tiesāts pie Pilāta. (Mk 15: 14- 15)

14. Bet Pilāts tiem sacīja: "Ko tad Viņš ļaunu darījis?" Bet tie vēl vairāk brēca: "Sit Viņu krustā!" 

15. Bet Pilāts, gribēdams ļaudīm iztapt, tiem atlaida Barabu un Jēzu lika šaust un nodeva, lai sistu krustā.

Katrs ātrāk vai vēlāk saprot to, cik neiespējami ir izpatikt visiem. Un vai tas maz ir nepieciešams? Cilvēks nav naudas banknote, kas ikvienam ir tīkama.  Pilāts noteikti to zināja, bet varas un karjeras kāre guva virsroku. Viņš neiestājās par Jēzu, ko atzina par nevainīgu, bet izpatika pūlim. Izpatikt pūlim – pazaudēt pašam sevi. Vainu nevar nomazgāt kā putekļus vai netīrumus no netīrām rokām. Kā tu būtu rīkojies Pilāta vietā? Jēzus pazīst ikvienu no mums, Viņš ir nācis, lai glābto pazudušos, kuri paši pazaudējuši sevi un arī ceļu uz dzīvību.

Lūgsim: Kungs, piešķir mums uztveres spējas, ka lūkojamies uz pasauli un citiem ne caur savu egoismu, bet caur tavu mīlestību un piedošanu.

6. satcija. Jēzu šausta un vainago ar ērkšķiem. (Mk 15: 17- 19)

17. Un tie Viņam apvelk purpura apmetni un, nopinuši ērkšķu vainagu, lika Viņam to galvā 

18. un sāka Viņu sveicināt: "Sveiks, Jūdu ķēniņ!" 

19. Un sita Viņam pa galvu ar niedri, un Viņu apspļaudīja, un ceļus locīja un Viņu pielūdza.

Ikviens vēlas izvairīties no visa nepatīkamā, no ciešanām un sāpēm, tomēr tieši grūtības, pārbaudījumi veido un norūda raksturu un personību. Katrs ir vismaz kaut ko par to ir dzirdējis, taču ne visi ir tik stipri, ka spētu stāties pretim netaisnībai, ciešanām un pazemojumiem, nesalūztu un nepazaudētu cilvēcīgumu. Jēzus arvien saprot un ir kopā ar vājiem, atstumtiem, nesaprastiem, ievainotiem un pat salauztiem. Pravietis ir liecinājis: “Aizlauztu niedri Viņš nenolauzīs, kvēlojošu degli Viņš nenodzēsīs, uzticīgi Viņš nesīs tiesu!” ( Jes 42: 3) Jēzus nes ne tikai tiesu, bet arī piedošanu un žēlastību.

Lūgsim: Kungs, dāvini mums pacietību ciešanās, ka mēs savu dzīvi kā pateicības upuri uzticam Tev. 

7. stacija. Jēzus nes krustu. (Jņ 19: 16-17)

16. Tad viņš To atdeva tiem, lai tie Viņu sistu krustā. Tad tie saņēma Jēzu. 

17. Un Viņš, Savu krustu nesdams, gāja uz vietu, ko sauc par pieres vietu, ebrejiski Golgatu.

Krusts ir ne tikai moku un soda izciešanas vieta, bet arī simbols dzīves nastām un smagumiem, grēkam un netaisnībai, zaudējumiem un sakāvēm, ievainojumiem un rētām, visam kas apgrūtina un sāpina sirdi.  Jēzus redzamam krustam ir uzlikta šī lielā un neredzamā nasta, kas gulstas uz cilvēces pleciem. Tā nospiež, ievaino, sāpina un rada dziļas brūces. Pravietis par to liecina: “Viņš nesa mūsu sērgas un uzņēmās mūsu brūces, bet mēs Viņu uzskatījām par piemeklētu, Dieva sistu un pazemotu. Viņš tika caururbts mūsu pārkāpumu dēļ, sists mūsu vainu dēļ – mūs glāba pārmācība, kas nāca pār Viņu, ar Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” ( Jes 53: 4- 5) Jēzus nes savu krustu, lai tu sekotu Viņam un nestu savu krustu. Jēzus aicina sekot un dod arī spēku to īstenot.

Lūgsim: Kungs, dāvini mums spēku, ka ik dienas uzticīgi nesam savu krustu.

8. satcija. Sīmanis no Kirēnas palīdz Jēzum nest krustu. (Mk 15: 21)

21. Un tie piespieda kādu, kas, no lauka nākdams, garām gāja, Sīmani no Kirēnas, Aleksandra un Rufa tēvu, lai tas nestu Viņa krustu.

Vairākuma viedoklis un spriedums līdzinās spēcīgai upes straumei, kas ar ārkārtīgi lielu spēku cenšas satvert un nest sev līdz ikvienu, kurš gadās tā ceļā. Tā ir liela drosme uzdrīkstēties noliekties, pasniegt roku un palīdzēt tam, ko vairākums ir nosodījis un atstūmis. Sīmanis no Kirenas to ir paveicis, viņš paņem Jēzus krustu, lai palīdzētu tam, ko pūlis ir atzinis par Dieva piemeklētu un nosodītu, un pat nolādētu. Jēzus ir nesis tavu krustu, un iedrošina tevi būt līdzās tiem, kuru krusts ir kļuvis pārāk smags.

Lūgsim: Kungs, piešķir labprātīgu garu, ka mēs varētu kļūt par instrumentiem Tavās rokās šeit virs zemes. 

9. satcija. Jēzus satiek Jeruzalemes sievietes. (Lk 23: 27 – 28)

27. Bet liels ļaužu un sievu pulks Viņam sekoja, tās Viņu nožēloja un apraudāja. 

28. Bet Jēzus pret tām pagriezās un sacīja: "Jūs Jeruzālemes meitas, neraudiet par Mani, bet raudiet pašas par sevi un par saviem bērniem.  

Līdzjūtība un līdzcietība. Grūti ir palīkt vienaldzīgam, kad redzi citu ciešanas un sāpes. Sirds sažņaudzas un dažkārt ir grūti apvaldīt asaras, tās pašas laužas uz āru. Būt līdzās tam, kuram ir bēdas. Nav vajadzīgi īpaši vārdi, vien atvērta sirds un vēlme būt blakus, būt kopā un apliecināt, ka šis cilvēks nav viens savās sāpēs. Tik bieži mēs vairāk žēlojam sevi, nevis otru. Jēzus pamudina saskatīt un atzīt savu grēku un vainu, raudāt par saviem grēkiem un tos nožēlot, tas atver citādāku skatienu uz citiem un viņu bēdām. Nav vēlmes analizēt, kāpēc ir bēdas, bet būt līdzās, atbalstīt un mierināt. Jēzus iedrošina lūgt Dievu par sevi, saviem mīļajiem un par tiem, kuriem ir bēdas un sāpes.

Lūgsim: Kungs, piešķir mums lēnprātīgu garu, ka varam mierināt tos, kuri sēro, kam ir bēdas.

10. stacija. Jēzus pie krusta. ((Lk 23: 33- 34)

 33. Un, kad tie nonāca tai vietā, ko sauc par pieres vietu, tad tie tur sita krustā Viņu un tos ļaundarus, vienu pa labo un otru pa kreiso roku. 

34. Bet Jēzus sacīja: "Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara." Un tie, Viņa drēbes dalīdami, kauliņus par tām meta.

Krusta nāvē ir sava laikmeta visnežēlīgākais soda mērs, taču Jēzus nāve pie krusta ir izlīgums un piedošana starp Dievu un cilvēku. Tā atver Tēva sirdi un ikviena cilvēka sirdi, kurš saņem piedošanu par saviem grēkiem tā, ka viņš top par izlīguma, miera un piedošanas nesēju šajā nemiera un naida pārņemtajā pasaulē. 

Lūgsim: Kungs, dari mūsu sirdis par žēlsirdīgām, ka mēs nesam citiem izlīgumu un piedošanu.

11. stacija. Jēzus apsola savu valstību ļaundarim pie krusta. (Lk 23: 39 – 42)

39. Un viens no pakārtajiem ļaundariem Viņu zaimoja, sacīdams: "Ja Tu esi Kristus, tad glāb Sevi pašu un mūs!" 

40. Bet otrs to norāja un sacīja: "Arī tu nebīsties Dieva, kas esi tai pašā sodā! 

41. Un mums gan pareizi notiek: jo mēs dabūjam, ko esam pelnījuši ar saviem darbiem, bet šis nekā ļauna nav darījis." 

42. Un viņš sacīja: "Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā!"

Dzīve ir mirklis īss, bet kamēr vien esi dzīvs tu vari meklēt un tuvoties Jēzum. Tu vari lūgt un pieredzēt, ka tavi grēki ir piedoti, ka debesis ir atvērtas un eņģeļi tās piepilda ar gavilēm par grēcinieka atgriešanos. Jēzus arvien ir lūgšanas attālumā no tevis, pat, ja visi citi no tevis novērsīsies un atstās, tu vari lūgt un pat saukt pēc Jēzus apžēlošanas un palīdzības. Viņš sadzirdēs un tevi iedrošinās.

Lūgsim: Kungs, dāvini mums neatlaidību, ka nekad nebeidzam meklēt Tevi.

12. satcija. Jēzus pie krusta, māte un māceklis. (Jņ 19: 26 – 27)

26. Tad Jēzus, ieraudzījis Savu māti un viņai līdzās mācekli stāvam, ko Viņš mīlēja, saka mātei: "Sieva, redzi, tavs dēls!" 

27. Pēc tam Viņš saka māceklim: "Redzi, tava māte!" No tā brīža māceklis viņu ņēma pie sevis.

Pat izciešot lielas sāpes, Jēzus ir norūpējies par tiem, kurus mīl. Viņš mācekli, kuru mīlēja, uztic savai mātei. Un savu māti uztic šī paša mācekļa gādībai. Dievs saved kopā cilvēkus, kuri var viens otram būt noderīgi. Viņi mācās viens otru pieņemt, atbalstīt, iedrošināt un palīdzēt. Līdzīgi Viņš ir arī mūs savedis kopā Daugavgrīvas Baltajā baznīcas draudzē. 

Lūgsim: Kungs dari mūs par uzticamiem, ka esam kopā ar tiem, kuriem esam vajadzīgi.

13. stacija. Jēzus mirst pie krusta. ( Mk 15: 33 – 39 )

33. Un ap sesto stundu palika tumšs pār visu zemi līdz devītai stundai. 

34. Un ap devīto stundu Jēzus stiprā balsī brēca, saukdams: "Eloī, Eloī, lamā zabahtani?" Tas ir tulkots: "Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?" 

35. Un daži no tiem, kas tur klāt stāvēja, to dzirdēdami, sacīja: "Redzi, Viņš sauc Ēliju." 

36. Bet viens aizskrēja, pildīja sūkli ar etiķi un to lika uz niedri, un deva Viņam dzert, sacīdams: "Pagaidiet, redzēsim, vai Ēlija nāks un Viņu noņems." 

37. Bet Jēzus stiprā balsī iekliedzās un nomira. 

38. Un priekškars Templī pārplīsa divos gabalos no augšas līdz zemei. 

39. Bet virsnieks, kas tur klāt stāvēja Viņam pretī, redzēdams, ka Viņš tādā veidā bija miris, sacīja: "Patiesi, šis cilvēks bija Dieva Dēls."

Jēzus nokāpa visdziļākajos dziļumos un izdzīvoja prātam netveramo, ka bija uz mirkli Tēva atstāts un pamests, lai spētu palīdzēt ikvienam, kurš pat no visdziļāk izmisuma un bezcerības bedres sauc pēc Viņa palīdzības. Pirms nāves Jēzus sevi pilnībā nodod Tēva rokās. Viņš itin visu uztic un tā iedrošina arī mūs, sevi un savu dzīvi, arī tās pēdējo mirkli ielikt Tēva rokās. Jēzus mirst pie krusta, lai piepildītu paša teiktos vārdus par kviešu graudu, kurš mirst, lai dotu dzīvību jauniem graudiem. Jēzus mira, lai dāvinātu mums dzīvību.

Lūgsim: Kungs, dāvini mums ticību par to, ka tad, kad mūsu dzīves laiks beigsies, mēs bez kavēšanās varam doties pie Tevis.

14. stacija. Jēzu gulda kapā. ( Mk 15: 42 – 46)

42. Kad jau vakars metās un tā kā bija sataisāmā diena, tas ir, sabata priekšvakars, 

43. Jāzeps no Arimatijas, cienīts runas kungs, kas pats arīdzan gaidīja Dieva valstību, iegāja droši pie Pilāta un izlūdzās Jēzus miesas. 

44. Bet Pilāts brīnījās, ka Viņš jau bija nomiris, un, virsnieku aicinājis, tam jautāja, vai jau ilgi, kamēr Viņš miris? 

45. Un, to no virsnieka dabūjis zināt, viņš atvēlēja Jāzepam Jēzus miesas. 

46. Un tas, nopircis smalku audeklu, Jēzu noņēma un ietina tai audeklā un ielika Viņu kapā, kas klintī bija izcirsts, un akmeni pievēla pie kapa durvīm.

Jēzus guldīšana kapā ir liecība tam, ka mīlestība nebeidzas ar nāvi. Bet Viņa kaps kļuva par vietu, kur nāve piedzīvoja pilnīgu neveiksmi un sakāvi. Brīdī, kad bija nešaubīga un droša pārliecība par to, ka Jēzus ceļš ir galā, nāve palika tukšā, jo nespēja paturēt Jēzu savos apskāvienos. Pateicoties Jēzus nāvei, mēs varam būt droši, ka nāve nav dzīves ceļojuma gala punkts. Visās tajās daudzajās dzīves situācijās, kurās prāts saskata bezizeju vai beigas, Jēzus var atvērt durvis uz jaunu sākumu.

Lūgsim: Kungs dāvini mums Tavu žēlsirdību, ka mēs varam to vienmēr dot tiem, kuriem tā nepieciešama.

Drukāt