Kas ir mājapmeklējums?
Pirms pieciem gadiem man iedeva zaļu žurnāliņu, kurā bija draudzes locekļu vārdi un uzvārdi, dzimšanas datumi un adreses. Tā es uzsāku mājapmeklējumus. Es nepazinu nevienu no šiem draudzes locekļiem...
Kas ir mājapmeklējumi? Tos bieži nepamana. Tas nav uzkāpt uz skatuves, nolasīt referātu un Tev aplaudē. Bieži tā ir cilvēku pēdējā saikne ar baznīcu. Un tomēr mājapmeklējumi ir un paliek diakonijas sirds. Man bieži ir teikuši – diakons nav sociālais darbinieks. Tev nav jādara sociālā darbinieka pienākumi. Diakonijas uzdevums ir draudzes locekļu garīgā aprūpe. Bet vai dzīvē ir viegli novilkt robežas?
Tu ej ar drebošu sirdi pie nepazīstamiem draudzes locekļiem. Tu paliec sevi apakšā, sarunas prasa nedalītu uzmanību. Tu mēgini saklausīt sarunas sarkano pavedienu. Sarunām ir jēga, ja tās ir jūtu līmenī. Tev ir jāatrod ceļš uz katra cilvēka sirdi... Vēlāk jau viņi Tevi gaida. Tad jau viņi priecājas par Tavu apmeklējumu un telefona zvanu. Tu to sajūti ar sirdi...
Kas ir diakonija? Es mēģināšu atbildēt.
Diakonija – kopējas lūgšanas un Dieva vārda pārrunāšana un lasīšana. Mācītājs, kurš mājās vai slimnīcās izsniedz Svēto Vakarēdienu, draudzes locekļiem, kuri ir vecuma vai slimības nespēkā. Tā ir kopīga kalpošana diakonam ar mācītāju.
Diakonija – tas ir prieks cilvēku acīs, kad viņi netiek aizmirsti nozīmīgajās dzīves jubilejās. Viņi smaida ar acīm, viņu prieks ir neviltots, jo viņi ir bagāti Dievā. Viņi ir Dieva bērni. Mājapmeklējumos Tu iemācies klausīties cilvēku stāstos par koncentrācijas nometnēs izciestajām šausmām, par noasiņošanu astoņpadsmit gadu vecumā uz kaujas lauka, par bērnības atmiņām - vectēvu mācītāju, par skaisto ceriņos iegrimušo Vecmilgrāvi, par Dombrovska ieguldījumu Vecmilgrāvja vēsturē. Nepieciešamas jēgpilnas, siltas sarunas.
Diakonija - tā ir psihiatriskā slimnīca ar durvīm bez kliņķiem, cilvēku ārprātīgie kliedzieni, desmit cilvēki vienā drūmā palātā. Tā ir Gaiļezera slimnīcas reanimācija, kur draudzes loceklei ir pieslēgti neskaitāmi vadiņi un uzlikta skābekļa maska. Viņas seja ir norasojusi, trūkst elpa. Viņas acis saka – vai tas ir viss? Mēs kopā lūdzam Tēvreizi... Otrā dienā viņa tiek pārvesta uz parasto slimnīcas palātu. Ir uzlabojusies viņas veselība.
Diakonija – sieviete, kurai vilciens ir nobraucis kājas, cilvēki ratiņkrēslos, guļoša jauna sieviete ar izkaisīto sklerozi, sievietes vaimanas, ka viņas dēls mirst ar vēzi, pamperi un Alcheimera slimība, kas pamazām saēd cilvēka smadzenes.
Tā ir diakonija. Tā ir savas bezspēcības apzināšanās, kad Tevi lūdz atnākt draudzes loceklis, kuram mirst mamma.
Diakonija – tā ir pilna istaba un gaitenis dzīvoklī ar Ziemsvētku pakām. Ledusskapis, kas neiztur slodzi, salūzt, viss pludo. Tu saslimsti. Tu zvani cilvēkiem, ka šīs pakas iznēsās Tavs vīrs. Un tad viņš nēsā pakas un cilvēki viņam dod ābolus, dzērvenes, medu un ievārījumu ar vēlējumiem man ātrāk atveseļoties.
Diakonija – zvans no vienas sievietes, ka viņai šodien nav atnācis kopējs un atnesis maizi. Tu nes maizi un atpakalceļā salauz kāju divās vietās un esi trīs mēnešus izsista no ikdienas ritma. Operācija, skrūvju un šuvju izņemšana. Un tad viena apbrīnojama draudzes sieviete katru otro dienu Tev nes siltas pusdienas, brauc uz tirgu un pērk zivis, jo Tev taču šīs zivis vajag, lai sadzītu kāja. Pateicos tiem draudzes locekļiem, kuri mani apciemoja šajā laikā. Sarunas ar viņiem stiprināja mani. Bija tāda kā saikne un vienotības sajūta ar draudzi. Arī tā ir diakonija.
Mans kalpošanas termiņš drīz beigsies, bet šie cilvēki paliks manā sirdī. Daudzi ir aizgājuši mūžībā, bet vēl joprojām viņi mīt manā sirdī. Viens vīrietis rakstīja dzeju un kad mēs gājām pastā nomaksāt viņa rēķinus, viņš katreiz pasta darbiniecēm veltīja kādu savu dzejolīti. Viņas ļoti par to priecājās. Viņš ir jau mūžībā. Man ir saglabājies dzejolis, ko viņš veltīja man.
Vai ir bijis viegli vai grūti? Tam nav nozīmes. Esmu sajutusi ļoti daudz beznosacījuma mīlestības no šiem cilvēkiem, kuri sava nespēka dēļ ir palikuši "aiz baznīcas durvīm". Viņi ir stiprinājuši manu ticību, esmu mācījusies no viņiem piedot un atkal uzticēties cilvēkiem, esmu mācījusies no viņiem kā tikt pāri kritikai un nenēsāt rūgtumu sirdī.
Visādā ziņā es noteikti esmu un palikšu tikai ieguvēja no tā, ka piecus gadus atpakaļ man rokās ielika zaļu žurnāliņu, ar cilvēku datiem, kuri man neizteica pilnīgi neko. Katrs civēks priekš manis bija kā balta lapa... Dievs vienmēr bija klātesošs mājapmeklējumā, Viņš mani sargāja un vadīja. Varbūt es šajā rakstā neizteicu visu mīlestību, ko jūtu pret katru no šiem draudzes locekļiem, kurus satiku mājapmeklējumos. Dieva klātbūtnes apzināšanās, lai dod spēku un palīdz viņiem dzīves ceļā.