Trīs Personas un tomēr Viens Dievs.
Mateja ev 28: 18- 20
Trīsvienības svētkos Kristīgā Baznīca atgādina vienu no grūtākajām un vienlaicīgi svarīgākajām mācībām, mācību par Trīsvienību. Trīs Personas un tomēr Viens Dievs. Apbrīnas vērts un prātam netverams noslēpums. Pirmajā mirklī pamudinājums to atklāt šķiet pārāk filozofisks, teorētisks un garlaicīgs, tomēr tas ir vilinošs un aizraujošs aicinājums doties pretim nezināmajām. To pamatoti var salīdzināt ar piedāvājumu doties pētnieciskā ceļojumā. Negaidīti un pārsteidzoši atklājumi, galvu reibinoši piedzīvojumi. Vai tiešām?
Cilvēku visos gadsimtos ir biedējis un tai pašā laikā piesaistījis nezināmais. Ceļotāji un pētnieki ir devušies pretim nezināmajam, ir pārvarējuši lielus attālumus, vētras un citas dabas stihijas, cīnījušies par izdzīvošanu un uzveikuši vēl daudzas citas grūtības. Lai arī šie braucieni ir bijuši bīstami, tomēr to pievilcība ir bijusi nepārvarama. Ikviens, kas uzdrīkstējies izaicināt sevi un likteni, ir pieredzējis piedzīvojumus un atklājumus. Kaut ko līdzīgu cilvēks pieredz, ja saklausa un pieņem aicinājumu tuvoties un iepazīt Trīsvienīgo Dievu. Runa nav tikai par garīgiem atklājumiem un pieredzi, bet par iespēju sastapt un būt līdzdalīgam pie Visuvarenā darbiem.
Kristīgā Baznīca nav izvairījusies no filozofiskiem izaicinājumiem. Viens no izcilākajiem darbiem šajā jomā ir Augustīna autobiogrāfiskā grāmata “Atzīšanās”, bet šodien vēlos jūsu pārdomām piedāvāt 19. gadsimta skolotāja Edvīna Abota uzrakstītu līdzību par Plakanas virsmas valsts iemītniekiem. Līdzības mērķis ir palīdzēt tuvoties Trīsvienības noslēpumam. Kristieši tic daudzām pārsteidzošām lietām, piemēram, ka Dievs ir vienlaikus viens un trīs Personas, ka Jēzus vienlaikus ir patiess Dievs un patiess cilvēks, ka Dievs ir tuvu, bet acīm neredzams, ka Dievs visu zina pirms tas ir noticis, bet vienlaikus Viņš respektē cilvēka izvēli, kas var visu būtiski izmainīt. Skolotājs uzrakstīja līdzību ar nosaukumu: Plakanas virsmas valsts, stāsts par daudzām dimensijām. Stāsts uzskatāmi ilustrē to, cik nepilnīgas un ierobežotas ir cilvēku zināšanas par Dievu. Iedomājies cilvēku grupu, kuri dzīvotu divu dimensiju pasaulē. Tajā ir garums un platums, bet nav augstuma. Šī pasaule ir līdzīga zīmējumam uz papīra lapas, kuram nav piešķirts telpiskums. Cilvēki, kuri mīt šādā Plakanas virsmas valstī var šurpu turpu pārvietoties pa papīra lapu, bet nekad nevarēs doties ne uz augšu, ne uz leju no papīra lapas. Viņi arī nespēs redzēt neko virs vai zem savas Plaknes pasaules. Tagad iztēlojies, ka tu ieliec trīs pirkstu šādā pasaulē. Viss ko ļaudis redz ir trīs atsevišķi apļi. Viņiem nebūtu nekādas nojausmas par to, ka trīs apļi ir vienas (trīsdimensionālas) rokas trīs pirksti. Vai iztēlojies, ka tu pieliecies pavisam tuvu papīra lapai tā, ka starp tavu seju un lapu ir tikai 5 mm. Tu būsi tuvāk ikvienam no Plaknes pasaules cilvēkiem, kuri viens no otra atrodas viena centimetra attālumā, tomēr viņi nekādā veidā nevarēs zināt par to, ka tu esi tur. Vai arī iztēlojies, ka Plaknes pasaulē ieliek pakavu nevis guļus bet stāvus, un ar atvērto galu pa priekšu. Viss, ko ļaudis redzētu būtu divi taisnstūri. Viņi būtu pārliecināti, ka tās ir divas atsevišķas figūras, un nebūtu ne mazākās nojausmas, ka abi taisnstūri ir no viena priekšmeta. Turklāt šiem cilvēkiem nebūtu nekādas idejas par to, kas ir zirga pakavs un kāds ir tā pielietojums. Līdzīgi ir ar mums un Dievu. Mēs dzīvojam trīs dimensiju pasaulē, bet Dievs iespējams dzīvo daudz vairākās dimensijās. Tas, ko Dievs uztver kā acīmredzamu un dabīgu, mēs saskatām kā noslēpumu un neizprotamo. Ja tu šo līdzību un tajā lietotos salīdzinājumus neuztvēri, nesatraucies, jo Dievs tevi uzrunās citādāk, tā, lai tu to saprastu un spētu pieredzēt Viņa brīnišķīgos darbus.
Zīmīgi, ka Jēzus nedod Trīsvienības teorētisku aprakstu vai filozofisku definīciju. Nekas tāds nav atrodams arī citās Jaunās Derības grāmatās. Iepretim tam Jēzus norāda, ka saskarsme ar Trīsvienību iesākas ar notikumu, kurš būtiski izmaina cilvēka attiecības ar Dievu, ar Kristībām. Kristības ne tik daudz dod zināšanas, cik ļauj pieredzēt Dieva žēlastību un spēku. Tajās Dievs izmaina kristāmo, dāvina atdzimšanu un mazgā viņu no grēka. Apustulis Pēteris raksta: “Jūsu atdzimšana nav no iznīcīgas sēklas, bet no neiznīcīgas, caur Dieva dzīvo un paliekošo vārdu… Un šis vārds jums ir pasludināts kā evaņģēlija vēsts.” (1 Pēt 1: 23. 25.b) Atdzimšana izmaina cilvēka sirdi, dara to par dzīvu un jūtīgu, ka tā sajūt, pieredz un ir atvērta Dieva darbam. Atdzimšana nozīmē arī radikāli pa 180 grādiem mainīt cilvēka dzīves virzienu. Dzīve vairs nav attālināšanās, bet ir tuvošanās Dievam. Mazgāšanu no grēka apustulis paskaidro ar vārdiem: “… Tā nav miesas netīrumu mazgāšana, bet Dieva piesaukšana, lai gūtu skaidru sirdsapziņu caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos.” (1 Pēt 3: 21) Ūdens norāda un raksturo to neparasto apmaiņu, ko Kristībās paveic Jēzus. Ikdienā ūdens paņem mūsu miesas netīrumus un to vietā dāvina tīrību. Kristībās Jēzus paņem grēku un dāvina savu tīrību jeb svētumu. Tā nav garantija, ka kristītais vairs nekad negrēkos, bet ir apsolījums, ka Dievs viņu ir pieņēmis par savu bērnu. Kristībās Dievs apliecina savu mīlestību, Viņš kristītajam dāvina īstu brīvību. Brīvība ietver izvēles iespēju tuvoties Dievam vai grēkot un atsvešināties no Dieva. Dievs Kristībās aicina doties neparastā atklājumu un pieredzes ceļojumā, kas ir sekošana Jēzum Kristum.
Jēzus aicina atklāt un iepazīt Trīsvienīgo Dievu caur neparastu mācīšanos. Tās nav studijas pie rakstāmgalda vien, bet pamudinājums atvērt Dieva vārdu, pārdomāt un izdzīvot to savā ikdienā kā attiecības ar Visuvareno, prātam pilnībā neizzināmo un neaptveramo Dievu. Dzīva saskarsme ar Dievu un iespēja būt līdzdalīgam pie visa, ko Viņš ir paveicis mūsu labā. Būtisku šādu attiecību aspektu apraksta kardināls Mersjē: „Es atklāšu jums kādu svētuma un laimes noslēpumu. Ik dienas piecas minūtes ļaujiet atpūtu savai iztēlei, aizveriet acis pret visām sajūtām, aizveriet ausis pret visiem zemes trokšņiem, ieejiet savas kristītās dvēseles svētnīcā, kas ir Svētā Gara templis, un uzrunājiet Viņu: „Svētais Gars, manas dvēseles dvēsele...” Un jūsu dzīve ritēs līksma un gaiša, plūdīs mierinājums satraukumiem pāri, jo žēlastība tiks dota pēc pārbaudījumu mēra tāpat kā spēks tos uzveikt, lai ļautu jums iet līdz pat Paradīzes vārtiem.” Šie vārdi var likties pārspīlēti, vai pat neīsti, tomēr ikviens, kas uzdrīkstas uzticēties Jēzus aicinājumam, kļūst par mācekli un darīt citus par tādiem. Šo pieredzi var citādāk izteikt vārdos, tā nav teorētiska, filozofiska vai garlaicīga, bet ir aizraujošs un pārsteigumiem pilns ceļojums ar negaidītiem atklājumiem pretim dzīves galvenajam mērķim- mūsu patiesajām mājām.
Mācība par Trīsvienību nostāda noslēpuma priekšā, un vienlaicīgi tā ir arī aicinājums to atklāt un pieredzēt kā attiecības, kas veido mūs pašus un mūsu dzīvi. Trīsvienība ir noslēpums, kas palīdz iepazīt tevi pašu un tavu dzīvi, tās vērtības un mērķi.
Āmen.