Tēva diena.
Mateja ev. 6: 24 - 34
Latvijā sāk nostiprināties un iesakņoties brīnišķīga un ļoti vajadzīga tradīcija septembra otrajā svētdienā svinēt Tēva dienu. Kļūt par tēvu - cēls un vienlaikus atbildīgs aicinājums un uzdevums. Tas iesākas ar jauna vīrieša uzdrīkstēšanos pieņemt izaicinājumu un soli pa solim mācīties kļūt par tēvu. Neviens nav piedzimis par tēvu, par tēvu top. Maz ko dod un palīdz moralizēšana un nosodīšana, daudz noderīgāks ir iedrošinājums un atbalsts. Bērnam ir nepieciešams tēvs un māte, bet kas ir nepieciešams vīrietim, lai kļūtu par tēvu? Kāds atbalsts ir vajadzīgs vīrietim, lai iedrošinātu kļūt par tēvu?
Aicinājuma pieņemšanā svarīga loma ir atbalstam un iedrošinājumam, tomēr gala izvēle ir paša vīrieša rokās. Izvēle arvien ir saistīta ar šaubām, izvērtējumu un pārdomām. Izvēle būt par tēvu ir nenoliedzami liels izaicinājums ikvienam vīrietim. Noderīgi ir tajā saskatīt ne tikai smagu atbildības nastu un pienākumus, bet arī piedāvājumu doties riskantā un aizraujošā ceļojumā kopā ar sievu un bērnu. Tas atbalsojas dziļi vīrieša sirdī un dabā, kurā mīt ilgas pēc mežonīgā, pēc adrenalīna, pēc iespējas pašam sevi pārbaudīt un izbaudīt piedzīvojuma risku un asas izjūtas, kas liek asīm sastingt dzīslās. Trakulīgi un pat mežonīgi, bet tieši tas bija pamatā daudzos iniciācijas rituālos, kuru uzdevums bija sagatavot jaunieti kļūt par vīrieti. No vīrieša sagaida iniciatīvu un gatavību uzņemties atbildību, bet tas nenotiek pats par sevi. Mūsdienās daudzas mātes un sievas nobīstas no visa mežonīgā un trakulīgā, cenšas to apslāpēt, ierobežot vai pat izdzēst no dēlu un vīru dzīves (apziņas). Nav šaubu sieviete var būt stipra, var uzņemties iniciatīvu un atbildību, bet vai tas ir vajadzīgs? Varbūt saprātīgāk ir neapgriezt mežonīgos spārnus saviem dēliem un vīriem, bet iedrošināt to īstenot tā, lai tas neapdraud ne pašu, ne arī citu drošību un dzīvību. Citiem vārdiem sakot atbalstīt un sekmēt vīriešus kļūt par to, uz ko Dievs viņus ir aicinājis, kļūt par vīriem un par tēviem.
Tomēr nav šaubu, ka lielākā atbildība ir uz paša vīrieša pleciem. Dzīve ir viņa paša rokās un ļoti daudz ir atkarīgs no viņa izdarītajām izvēlēm. Muļķīgi ir vainu meklēt un to novelt uz apstākļiem vai sievietēm, daudz svarīgāk ir nepazaudēt un uzturēt sevī ilgas pēc piedzīvojumiem ar vēlmi atklāt un iepazīt ko jaunu un arī labāk iepazīt sevi. Katrā no mums mājo meklētāja gars, to visbiežāk apklusina un nokauj ikdiena ar tās rūpēm un raizēm, steigu un laika trūkumu. Tas notiek nevis pašu rūpju, pienākumu, darbu un aizņemtības dēļ, bet tāpēc, ka nespēj izdarīt izvēli starp divām alternatīvām – kalpot Dievam vai mantai jeb mamonam. Džons Stots, anglikāņu garīdznieks un teologs raksta: “Jēzus to pieņēma kā pašsaprotamu, ka ikviena cilvēciska būtne ir “meklētājs”. Tas nav dabīgi, ka cilvēks līdzīgi planktonam (jebkurš brīvi peldošs, neliels organisms), bezmērķīgi dreifē pa dzīvi. Mums ir nepieciešams kaut kas kam dzīvot, kaut kas, kas dotu jēgu mūsu eksistencei, kaut kas, ko meklēt, kaut kas, kam pievērst “sirdis” un “prātus”.” (“The Message of the Sermon on the Mount”) Vārdi “kaut kas” skan nekonkrēti, tāpēc Jēzus runā tieši un konkrēti, ka izvēle starp uzticēšanos un kalpošanu Dievam vai mantai. Ja Dievs nav tavas dzīves centrā, tad tas nepaliek tukšs, bet tukšumu aizpilda kāds elks. Visbiežāk tā ir manta vai nauda. Šokējoša ir atklāsme, ka atkarība no Dieva ir vienīgā atkarība, kas cilvēku atbrīvo un ļauj īstenot dzīves uzdevumu, piešķir tai jēgu un augstāku mērķi.
Iepazīt Dievu kā mīlošo Tēvu, tā ir unikāla iespēja atklāt un iegūt atbalstu un iedrošinājumu katram īstenot savu aicinājumu, vīram kļūt par tēvu, sievai – par māti. Vīra un sievas savstarpējais atbalsts rada drošu vidi bērniem. Dievs ir mūsu Tēvs pateicoties Jēzum Kristum, Viņa ciešanām un nāvei pie krusta par mums, mūsu vājumu un grēkiem. Taču nepietiek šo patiesību iepazīt, apgūt un pieņemt ar prātu, svarīgi ir tai sekot ikdienā. Būtiska loma tajā ir lūgšanai, Bībeles lasīšanai un apcerei, draudzei un dievkalpojumam, sakramentiem – Kristībām, grēksūdzei un Sv. Vakarēdienam. Tātad ir svarīgi atlicināt laiku Dievam, lai attiecības ar Viņu nekļūtu par abstraktu teoriju, bet būtu spēka, gudrības un padoma avots ikdienas dzīvei.
Uzticēties Dievam, ļaut Viņam veidot dzīvi un būt tās centrā nenozīmē kļūt slinkam un pasīvam vai salikt rokas klēpī un gaidīt, ka viss nokritīs no gaisa. Tu mācies dzīvot šī vārda burtiskākajā nozīmē. Tu dzīvo Dievam un tuvākajiem, bet viss pārējais - darbs, amati, atalgojums, manta un hobiji, tas viss kalpo, atbalsta un palīdz veidot attiecības ar Dievu un līdzcilvēkiem. Tu nenoniecini naudu, bet mācies atklāt tās patieso vērtību. Nav noliedzams fakts, ka nauda ir nepieciešama, tomēr satraukums par naudas lomu ikdienā norāda, ka pastāv nopietns risks, ka naudas vērtība un vara tiek neadekvāti novērtēta. Romiešu dzejnieks Horācijs ir novērojis un ļoti precīzi noformulējis kādu patiesību: „Nauda vai nu valda pār tās īpašnieku, vai kalpo tam.” Domāju, ka nav vajadzīgi gari paskaidrojumi tam, cik lielu postu rada nauda, kas valda pār tās īpašnieku. Tā kļūst svarīgāka par itin visu pasaulē. Naudas dēļ tiek upurētas attiecības, draudzība un pat mīlestība. Vai varbūt lielāks posts? Ar prātu to var saprast, tomēr ikdienā ir liels kārdinājums pārvērtēt naudas iespējas un varu. Turklāt, es uzskatu, ka mūsdienu sabiedrībā apzināti tiek veidota ilūzija par naudas „visvarenību”. Nav šaubu, ka bez naudas dzīve ir grūta, jo ir liegtas iespējas nodrošināt savu ģimeni, izmantot modernās tehnoloģijas, ceļot pa Latviju vai pasauli. Taču ko nauda var dot? Pamācoša ir sena romiešu paruna: „Nauda- jūras ūdens. Jo vairāk dzer, jo mokošākas kļūst slāpes.” Naudas nekad nav diezgan. Jo lielāki ir ienākumi, jo lielākas kļūst cilvēka vēlmes un izdevumi.
Rūpes par mājokli, par dienišķo pārtiku un par apģērbu ir daļa no mūsu ikdienas. Tās nav nosodāmas vai ļaunas, bet tiklīdz tās pilnībā pārņem cilvēku un aizpilda viņa laiku, rūpes no svētības kļūst par lāstu. Tās rada bažas un raizes. Jēzus aicina nevis noliegt raizes, bet tās uzticēt Dievam un paļauties uz Dieva gādību un palīdzību.
Ļoti viegli ir pārprast Jēzus pamudinājumu uzlūkot putnus un lauka puķes kā aicinājumu neko nedarīt, bet gaidīt, ka Dievs visu paveiks mūsu vietā. Putni nav sliņķi. Viņi aktīvi darbojas, bet atšķirībā no cilvēkiem dara to bez stresa un ar paļāvību uz Radītāju. Līdzīgi to var novērot pļavā, tajā ir miers un harmonija, jo itin visā jūtama uzticēšanās Dievam. Uzticēties Dievam nenozīmē slinkot, bet lūgt un darboties ar paļāvību, ka Dievs svētīs, sargās un gādās. Ne mūsu rosība un darbošanās liek griezties pasaulei, bet Dievs savā varenībā un spēka to paveic. Tomēr vienlaicīgi ir taisnība, ka bez darba nekas nenotiek.
Dzīties un meklēt vispirms Dieva valstība nav aicinājums aizmukt no īstenības sapņu pasaulē, bet skaidri apzināties, ka tavai dzīvei ir augstāks mērķis. Tas neizslēdz iespēju, ka var būt arī daudzi citi mazāki mērķi. Augstākais mērķis palīdz labāk sakārtot mazākos mērķus pēc to prioritātēm. Tas arī ikdienas atgādina, ka dzīve ir viss kas notiek un ko tu dari šodien, šeit un tagad. Tā ir gudrība nepazaudēt šodienu to problēmu dēļ, kas var notikt rītdien. “Nezūdies par rītdienu…”
Būt par tēvu nav viegls aicinājums. To var īstenot ar Dieva un mīlošas sievas atbalstu, kurai ir ne mazāk nepieciešams mīloša vīra atbalsts. Dievs nav tikai augstākā vara, Viņš ir mīlošais Tēvs. Viņš palīdz vīriešiem kļūt par vīriem un tēviem. Viņš dod iespējas un iedrošina nenobīties kļūdīties, paklupt vai nomaldīties. Mēs varam izmantot Dieva dotās iespējas. Ja esi kļūdījies un esi rīkojies aplami, tad neaizmirsti par piedošanu un dziedināšanu, ko dāvina Dievs. Nav negods arī bērniem atzīt savas kļūdas un lūgt piedošanu. Šāda rīcība nevis grauj, bet ceļ tēva autoritāti bērna acīs un ienes savstarpējās attiecības īstumu un vairo uzticēšanos.
Pienesīsim pateicību debesu Tēvam, un katrs iedrošināsim un pateiksim paldies savam tēvam!
Āmen.