Soļoja brīvprātīgi
Un Ābrahāms paņēma dedzināmo malku un to uzlika Īzākam, savam dēlam, bet pats savā rokā ņēma uguni un nazi, un abi soļoja viens otram līdzās. Tad Īzāks sacīja Ābrahāmam, savam tēvam: «Mans tēvs!» Un viņš sacīja: «Te es esmu, mans bērns.» Tas sacīja: «Te ir uguns un malka, bet kur tad ir upurējamais jērs?» Ābrahāms sacīja: «Gan Dievs pats izraudzīs sev jēru upurim, mans dēls.» Un abi soļoja viens otram līdzās./1Moz 22:1-14a/
Kad mēs lasām Bībeli, vienmēr mums ir jāatceras, ka tas, kas tur ir rakstīts ir tikai vissvarīgākais: kas ir noticis, kad tas ir noticis, kam tas ir noticis. Mēs varam secināt, kāpēc tas ir noticis, bet emocionālais fons nav aprakstīts. Bībele nav kā romāns, kur viss ir sīki detalizēts – mums ir jāsaprot, ka cilvēkiem, par kuriem mēs lasām, ir savas emocijas, savas domas, savas iekšējās krīzes un cīņas. Ja mēs neņemam to vērā, tad viss aprakstītais varētu šķist sauss un nedzīvs. Kā uz spilgtu piemēru skatīsimies uz Kristus krustā sišanu. Mateja evaņģēlijā ir aprakstīts ļoti vienkārši: Bet Jēzu šauta un nodeva, lai viņu sistu krustā.
Lai saprastu mazliet šo emocionālo fonu, vēlētos vilkt paralēles ar stāstu par Ābrahamu un Īzāku.