Saruna vilcienā
Viņš liecinās par mani. Arī jūs lieciniet!/Jņ 15:26-27/
Nesen es biju vilcienā, braucot uz Lutera Akadēmiju Vecrīgā, kur esmu kapelāns, un biju mācītāja kreklā. Apsēdos pretī kādai omulīgai kundzei ar jauku sunīti, kas no karstuma elsoja. Konduktore pārbaudīja manu biļeti, un pasmaidīja sunītim. Kā jau parasti vilcienos, neviens īpaši nerunāja ar blakussēdētājiem, un tā mēs trijatā – es, omulīgā kundze un sunītis sēdējām un klusējām. Kundze vēroja mani, es suni, un suns mani. Pēc brīža kundze man vaicāja, Vai Jūs esat mācītājs? Bet protams, ka Jūs esat mācītājs! Un vai Jūs esat runājis kristīgajā radio, jo es katru vakaru klausos kristīgo radio.
Izrādījās, ka viņa mani nav ne dzirdējusi, ne redzējusi. Tad viņa man vaicāja, kurā draudzē kalpoju un ka viņa ir tādā-un-tādā draudzē, uz ko atbildēju, ka pazīstu tās draudzes mācītāju, un arī pazīstu cilvēkus, kuri runā kristīgajā radio, bet pats ne. Viņa gribēja kaut ko vēl pateikt, bet tad mums blakus apsēdās tēvs ar meitenīti, kas novērsa mūsu sarunu, jo tālāk uzmanības centrā bija plaukstoša draudzība starp meitenīti un sunīti. Domāju pie sevis, vai man vajadzēja turpināt šo sarunu, un kādu iespaidu es biju atstājis par Kristu?